Te nav runa par nodokļu politiku. Manā izpratnē politika ir redzējums, kādai jābūt nodokļu sistēmai, lai tā palīdzētu mums attīstīties gan ekonomiski, gan arī sociāli. Latvijas gadījumā runa ir par atsevišķu nodokļu un nodevu palielināšanu, un tas viss notiek ļoti haotiski. Pieļauju, ka notiekošās darbības šajā jomā ir saistītas ar izmisumu, kas valda valdībā. Viena no lielākajām problēmām Latvijas politikā ir profesionāļu trūkums. Pietrūkst pelēkās vielas, kas parasti atrodas starp ausīm. Viena no svarīgākajām komisijām Saeimā ir Finanšu komisija, bet ir jāpaskatās uz to cilvēku sastāvu, kas tur sēž, - slavens bārmenis, TV diktore un cienījams komponists. Nezinu, vai tiešām tā ir pasēdēšanas vieta, lai saņemtu papildu atalgojumu, vai arī varbūt cilvēki turp ir aizsūtīti, lai pamācās no pārējiem komisijas locekļiem. Tāpat valdībai ir tā saucamie sociālie partneri, kurus it kā uzklausa, lai parādītu, ka lēmumu pieņemšanas process ir caurskatāms un viss ir kārtībā.
Šos sociālos partnerus valdība uzklausa, un ar to sadarbība arī beidzas?
Viņus pat neuzklausa. Sociālo partneru ieteikumi nav ņemti vērā. Šādā situācijā, ja es būtu sociālais partneris, pateiktu - piedodiet, mīļā valdība, bet jūs vienkārši neieklausāties mūsu teiktajā. Normālās valstīs pēdējā laikā ir notikuši milzu ieguldījumi, lai stimulētu ekonomiku, jo privātais patēriņš, ko rada valsts iedzīvotāji, jau arī rada izaugsmi. Savukārt, palielinot nodokļu slogu, ir ļoti liela varbūtība, ka krīze tikai padziļināsies, jo būs mazāk naudas, ko iedzīvotāji tērēs Latvijā. Tādējādi nodokļu masa, kas tiks iekasēta, varētu pat samazināties. Ministri pašreiz veic diezgan primitīvu pirmklasnieku līmeņa matemātikas uzdevuma risināšanu. Viņi spēlējas ar skaitļiem tā, lai budžeta deficīts nepārsniegtu noteiktu skaitli, painteresējas, ko par to domā SVF, un atbilstoši tam mēģina «piedzīt» skaitļus. Taču ir jāsaprot, kā šīs izmaiņas ietekmēs reālos ienākumus, kā budžetu pārdalīt tā, lai palielinātu ienākumus, nevis samazinātu izdevumus.
Pieņemts lēmums palielināt IIN no pašreizējiem 23 līdz 26%. Kādu iespaidu tas var radīt?
Kā gan var vērtēt to, ka iedzīvotājam samazinās tā nauda, ko viņš saņem. Jau pirms šīm nodokļu izmaiņām Latvija nebija konkurētspējīgākā valsts attiecībā uz darbaspēka izmaksām. Šie nodokļi tiek iekalkulēti produkcijas pašizmaksā.
Tāpēc, ka reāli šos nodokļus maksā uzņēmumi, nevis darba ņēmēji?
Jā! Principā beigās jau tos samaksā patērētāji, klienti, pērkot attiecīgo pakalpojumu. Mēs nedzīvojam valstī, kas pēkšņi varētu atrast nezināmas dabas bagātības un sākt tās eksportēt, iegūstot lielus ienākumus. Mums ir jāražo preces un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību, un vismaz pagaidām to var darīt tikai cilvēks. Pēc 10 vai 20 gadiem varbūt būs mākslīgais intelekts un roboti, bet vismaz patlaban tie ir cilvēki. Latvijā zināmu laiku valdīja ilūzija, ka mēs varam konkurēt ar lēto darbaspēku. Nu nav mums tāda! Piemēram, Ķīnā ir simtiem metru gari angāri, sēžot plecu pie pleca, vienkārši dragā, par to saņemot mazāk nekā 50 santīmu stundā - lūk, tas ir lētais darbaspēks. Attiecībā uz IIN pieaugumu darba devējs šodien Latvijā var atļauties pateikt savam darbiniekam - es tev nekompensēšu šo nodokļa starpību, jo tā ir valsts un tava problēma. Protams, tā var. Taču tie darba devēji, kas gribēs savus darbiniekus noturēt, lai viņi varētu paēst, pabarot savus bērnus un samaksāt komunālos maksājumus, šos papildu izdevumus kompensēs.
Jau tagad daudzas mājsaimniecības nespēj atmaksāt bankām hipotekāros kredītus. Tajā pašā laikā ir pieņemts lēmums par progresīvo mājokļa nodokli. Vai šāds solis, jūsuprāt, vēl vairāk nepalielinās neatmaksāto kredītu īpatsvaru?
Noteikti palielinās! Domāju gan, ka lielāka ietekme šim progresīvajam nodoklim būs uz tiem iedzīvotājiem, kam ir lielāki un dārgāki mājokļi. Turklāt domāju, ka šim progresīvās likmes kāpumam jābūt vēl agresīvākam.
Ar ko ir pamatota šāda nostāja?
Ir pienācis laiks bagātniekiem, cilvēkiem, kas labi dzīvojuši un izmantojuši dažādus juku laikus un straujo attīstību, dzīvojot nevis dzīvoklī, bet mājā, arī maksāt. Likt vienotu nodokļa likmi visiem, manuprāt, nav godīgi pret tiem, kam ienākumi ir zemi. Parēķinot, kādu daļu no saviem ienākumiem salīdzinoši mazturīgie iedzīvotāji maksā dažādos nodokļos un nodevās, sanāktu, ka šī proporcija ir daudz lielāka nekā cilvēkiem ar lieliem ienākumiem. Būtiski ir, cik naudas cilvēkam paliek pēc nodokļu samaksāšanas. Turklāt bagātnieki jau izveidojuši sev zināmu dzīves līmeni un nauda, kas paliek pāri, tiek tērēta ne izdzīvošanas lietām.
Pieņemot dažādus lēmumus, valdība bieži atsaucās uz vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem, īpaši SVF. Vai Latvijas valdības vēlmēm attiecībā uz vietējo finanšu politiku vēl ir kāda nozīme?
Jāsaka - paldies dievam, ka vietējiem politiķiem ietekme uz lēmumiem ir būtiski samazinājusies un kļuvusi pat minimāla. Šiem cienījamiem kungiem un dāmām bija iespējas ietekmēt lēmumus no 90.gadu sākuma, un, redzot, kurp mēs esam atbraukuši, varbūt ir labi, ka viņi tiek noņemti no trases. Protams, tagad pieņemtie lēmumi ir skarbi. Taču mēs jau nemaz nezinām, ko SVF un Eiropas Komisija mums saka, jo tās parasti ir visai slepenas sarunas. Tās īstās un sāpīgās lietas tiek apspriestas aiz slēgtām durvīm. Domāju, ka valdība manipulē ar informāciju, apgalvojot, ka viena vai otra lēmuma pieņemšana ir SVF diktāts. Ir visai vienkārši veikt brutālās un asiņainās budžeta graizīšanas, sakot, ka to prasa SVF. Bieži vien pēc tam SVF gan paziņo, ka par attiecīgo jautājumu nemaz nav runāts.
Vai tos procesus, kas patlaban notiek, var saukt par reformām, vai arī tā ir vienkārša naudas izņemšana no valsts ekonomikas?
Kādas reformas?! Muļķības! Mums ir ļoti labi papīru reformisti, kas ļoti labi māk sarakstīt, ko mums vajadzētu darīt, ko valsts veicinās. Rakstīts ir gadu gadiem. Kopš krīzes sākšanās pagājis gads, bet kur tad ir šīs, piedodiet par lamuvārdu, strukturālās reformas? Ir notikusi brutāla un diezgan stulba budžeta nocirpšana. Var jau būt, ka reformas ir veiktas, bet mums neviens par tām nestāsta. Ja tā ir, tad lai šie reformatori izstāsta par tām, un mēs viņiem piešķirsim ne tikai triju, bet piecu zvaigžņu ordeni. Kas tad ir kļuvis labāk? Ir tikai darbu imitēšana, ka viss baigi notiek.
Pašreiz tiek lēsts, ka no valsts budžeta Parex bankas vajadzībām varētu tikt pārskaitīti vēl 100 miljoni latu. Vai tas, kas notiek saistībā ar šīs bankas pārņemšanu, ir pareizi?
Skaidrs, ka šo banku pārņemt vajadzēja, bet jautājums ir - kā tas notika. Taču tagad, manuprāt, šīs bankas sakarā ir fundamentāls interešu konflikts. Parex bankai ir jauns menedžments ar Nilu Melngaili vadībā, un rodas iespaids, ka viņam ir interese saņemt noteiktus procentus no darījuma, kurš notiks, ja banka par kaut kādu cenu tiks pārdota kaut kam. Pretējā gadījumā interese tur darboties profesionāļiem, kuri ir veiksmīgi strādājuši citās jomās, būtu stipri maza. Šis menedžments vēlas banku pārdot ar plusa zīmi, pirkt neviens tā īsti to nevēlas, bet realitātē tur ir iesaldēts vesels miljards latu, ko varētu ieguldīt valsts ekonomikā.