Bagāts dara, kā grib, nabags - kā var
1. Septembrī un oktobrī partijas sacentās nominācijā «lielākie ģimeņu un dzimstības atbalstītāji», nu politiķi sākuši fontanēt idejas, kas maināms nodokļu politikā, lai «bagātie maksātu vairāk, trūcīgie - mazāk». Dažādas iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes, atšķirīgi neapliekamā minimuma līmeņi utt.
Pats diskusiju «objekts» ir saprotams un pamatots - nav nekāds noslēpums, ka ekonomiskās situācijas uzlabošanās valstī diemžēl nesasniedz dažādas sociālās un profesionālās grupas kaut cik līdzvērtīgi, par to liecina arī tas, ka aizbraucēju plūsma turpinās. Pats debašu virziens arī pareizs - ne vienmēr pārticības līmeņa plaisas mazināšana nozīmē augstākus nodokļus; to iespējams panākt, arī jēdzīgāk pārdalot jau esošos pabalstus, precīzāk strukturējot pašreizējo nodokļu sistēmu. (Piemēram, Lielbritānijā valdība reformēja atlaižu un pabalstu sistēmu pensionāriem, sasaistot to ar pensiju lielumu.)
Diemžēl Latvijas gadījumā šādas izmaiņas apgrūtina vismaz divi faktori. Pirmais: izņemot ļoti nelielu cilvēku slāni, mūsu sabiedrības kopējais turīguma līmenis ir tik zems, ka diskusijas par to, kad ģimeni var uzskatīt par vidusslāni (attiecīgi vērst uz to lielākus nodokļus vai mazāku atbalstu), neizbēgami kļūst mazliet bezjēdzīgas. Jā, 700 latu alga, protams, ir liela, salīdzinot ar 300 latiem, bet vai tas ir līmenis, kuru sasniedzot cilvēku var uzskatīt par pārtikušu? Citi teiks, ka līmenis ir 600 latu, vēl citi - 800, vēl citi - 1000 latu mēnesī. Pēdējo gadu ekonomikas līkloči radījuši arī situācijas, ka ģimenes ienākumi it kā ir samērā prāvi, bet prāvas ir arī parādsaistības. Respektīvi, kamēr Latvijā nav reāla vidusslāņa, mēģināt diversificēt grupas, kuru savstarpējās ienākumu atšķirības ir 100-200 latu apmērā, ir ļoti grūti. Otrais: ierosinājumi palielināt daļai sabiedrības nodokļu maksājumus regulāri saskaras ar bažām, ka tad šai daļai zudīšot motivācija pelnīt, godīgi maksāt nodokļus utt. Tomēr cilvēku noraidošajā attieksmē pret nodokļiem būtiska sastāvdaļa ir ne tik daudz nepatika pret tiem vispār, cik šaubas vai samaksātais tiek jēdzīgi izlietots. Lai cik bieži tiek piesaukts solidaritātes, sadarbošanās spēju trūkums Latvijas sabiedrībā, liekas, ka šis šķērslis būtu pārvarams, ja ļaudis būtu pārliecināti par valsts tēriņu pamatotību un caurskatāmību. Kamēr pārliecības nebūs, indivīds jebkuru sava stāvokļa pasliktināšanu (pat ja atzīs par teorētiski pareizu un pieciešamu) uztvers kā netaisnību.
Saturiski šī problēma sasaucas ar citu: racionāli domājošs cilvēks diez vai noliegs, ka slikti atalgots ierēdnis nav labi, un attiecīgi nekliegs, izdzirdot par Valsts kancelejas priekšlikumu palielināt ierēdņiem atalgojumu. Bet - ja vienlaicīgi netiek skaidrots, kā tiks nomērīts, vai palielinātais atalgojums rada arī sabiedrībai noderīgāku rezultātu, ļaudis emocionāli, bet saprotami pret algu kāpumu valsts pārvaldē iebildīs.
Ko nevar celt, to nevar nest
2. Seno teicienu «ar labiem nodomiem...» varētu attiecināt arī uz diskusijām par Ekonomikas ministrijas priekšlikumiem, kā veicināt no Latvijas aizbraukušo atgriešanos. Pirmkārt, mazliet amizanti, ka visvairāk un skaļāk par šo tēmu izsakās ļaudis, kuri paši nav aizbraukuši. Otrkārt, ja ņem vērā, ka cilvēki ekonomisku grūtību gadījumā ir devušies meklēt labāku iztikšanu citur visos laikos un reģionos, sakāpinātajā diskusiju tonī slēpjas kaut kas neizrunāts. Vai mēs būtu tik bažīgi, ja latviešu Latvijā būtu divreiz vairāk un starpetniskā situācija nebūtu tik nestabila? Treškārt, nevajag sevi mānīt - kamēr saglabāsies jūtamas ienākumu atšķirības starp Latviju un citām zemēm, vienmēr būs cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ izšķirsies par došanos prom, un nekādi saziņas portāli vai valsts programmas situāciju nemainīs. Politiķi mēģina piedāvāt risinājumus problēmai, kuru risināt nav viņu spēkos. Rodas iespaids, ka viņi instinktīvi jūtas vainīgi par kļūdainas ekonomiskās politikas izraisītajām sekām un nu mēģina kaut kā reaģēt. Ja politiķi veicinās (vai vismaz netraucēs) Latvijas ekonomikas attīstību kopumā, tas būs labākais ieguldījums aizbraukušo atgriešanā.
Vēl politiķu spēkos ir atvērto durvju saglabāšana. Dodot dubultpilsonības iespēju, viens darbs jau izdarīts. Svarīgi būtu stiprināt vēstniecības zemēs ar lielāko aizbraukušo koncentrāciju un pieskatīt, lai emigrējušos neskar kādi jauni regulējumi, kas mazinās vēlmi atgriezties (atceraties savulaik «stāstu» par to, ka viņiem jānomaksā starpība starp mītnes zemes nodokli un likmi Latvijā?).
Diskusijās par aizbraukušajiem pietrūkst vēsturiskās analīzes komponenta. Laikā attālinātas situācijas, protams, ir riskanti salīdzināt, tomēr latviešu emigrācijas/reemigrācijas tēmā ir vairāki interesanti jautājumi. Pirmais pasaules karš izkaisīja desmitiem tūkstošu Latvijas ļaužu pa visu Krievijas impēriju, tomēr daudzi atgriezās, tēlaini izsakoties, no otras pasaules malas. Protams, svarīga motivācija tolaik bija jukas, boļševiku nākšana pie varas Krievijā (šāda iegansta mūsdienās nav), bet kopumā process visnotaļ pamācošs. Latviešu organizācijas trimdā pēc Otrā pasaules kara spēja uzturēt kopības garu un zināmu kultūras pēctecību situācijā, kad nedz tam bija kāds atbalsts no dzimtenes, nedz reālas cerības drīz atgriezties dzimtenē. Bet spēja.
Īsi sakot, politiķiem aizbraukušo tēmu nevajadzētu izmantot savam PR, it sevišķi tāpēc, ka neko daudz viņi paveikt lietas labā nevar.
Liela valsts, sīka politika
3. Noslēgumam tuvojas vēlēšanu kampaņa Amerikas Savienotajās Valstīs, kurai kā tādam futbola mačam ar aizrautību seko teju vai visa pasaule. Ir jāmin divas lietas, kas fascinē diezgan negatīvā nozīmē. Abi kandidāti jau iztērējuši apmēram 600 miljonu dolāru reklāmām, turklāt apmēram 80% no šīm milzu summām izlietoti pat ne sevis slavināšanai vai savu ideju skaidrošanai, bet gan vairāk lai pierādītu, cik pretinieks ir nederīgs un nemākulīgs. Nepietiek vairs ar demagoģiju pašu spalvu spodrināšanā, ekonomiskās krīzes apstākļos pasakaina nauda tiek atvēlēta vienkārši ķengām un otra kandidāta apcelšanai. Turklāt nekādi tādi spīdoši argumenti un loģika netiek lietota. Komentējot kandidātu debates, izskan vērtējums: neko prātīgu nepateica, bet glupības arī nesarunāja. Tātad labi startēja. Izrādās, punktus var iegūt, vienkārši paklusējot... Ko tas liecina par pat tik spēcīgas valsts politiķu intelekta līmeni?