Viņš glābšanas dienestā strādā vairāk nekā 13 gadu un pie dažādiem viesiem jau pieradis. Šī ugunsdzēsības daļa, kas atrodas Hanzas ielā Rīgā, ir tā, uz kurieni brauc dažādas delegācijas. Šeit mājvietu atradis arī Ugunsdzēsības muzejs, un bez mums šodien te ciemojas viesi no Baltkrievijas.
Autokatastrofu speciālisti
«Mūsu daļas izbraukuma rajons laikam sanāk pats mazākais,» ar ievingrinātām kustībām glābēju mašīnas ekipējumu izrāda komandieris. Te ir gan īpašs uzgalis automašīnas stikla izsišanai, gan miniatūrs rokas ripzāģītis, lai varētu pārzāģēt un noņemt uz pirksta iestrēgušu laulības gredzenu. Tāpat tiek demonstrēts arī, nenopietni sakot, katra velozagļa sapnis - ar akumulatoru darbināmas spīles, kas paredzētas automašīnu statņu un dažādu cauruļu pārkniebšanai vietās, kur nevar tikt klāt ar hidrauliku. «Pašā aizmugurē atrodas ugunsdzēsēju mašīnas sirds - sūknis,» pieredzējušais glābējs paplikšķina pa nerūsējošā tērauda savienojumiem ieskauto un spiediena manometriem izrotāto iekārtu.
Šī ir pati pirmā daļa, kurai iegādāta rietumos ražotā tehnika autokatastrofu seku likvidēšanai, līdz ar to šajā VUGD daļā ir arī uzkrājusies vislielākā pieredze un automašīna no šejienes tiek saukta arī uz citiem rajoniem, ja avārija gadījusies tāda nopietnāka. «Kādreiz šai Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Rīgas reģiona daļai izbraukuma rajona nebija vispār, braucām palīgā citiem rajoniem, kas ir apkaimē, ja bija tāda nepieciešamība. Te stāvēja viena automašīna un mazās autokāpnes - tas kopumā bija tā sauktais 51. gaziks, kas bija vienīgais pacēlājs, kurš varēja izgrozīties Vecrīgas šaurajās ieliņās,» stāsta ugunsdzēsējs glābējs.
Gaziks tagad ir nodots Motoru muzejā un Vecrīgas glābšanai jau pasen iegādāts Krievijā uz pasūtījuma ražots mazais tā dēvētais Zil bullītis. «Tas šobrīd atrodas Ugunsdzēsības koledžā, bet šeit mums tagad ir pašas garākās autokāpnes Latvijā, ar kurām var nokļūt 50 metru augstumā. Tāpat mums te ir tāda interesanta iekārta ar nosaukumu Kobra,» stāsta Ainārs Justs un izrāda daļas garāžu. Kobra ir jaudīgs smilšu strūklas aparāts, kas, lielā ātrumā pūšot abrazīvo materiālu, var izgriezt caurumus dzelzs durvīs, sienās un seifos. «Ja aizkristu Latvijas Bankas naudas glabātavas durvis un vairs nevarētu dabūt vaļā, varbūt arī pasauktu mūs,» ar smaidu sejā Kobras iespējas raksturo Ainārs Justs.
Auto dodas misijā
Garāžā ir arī mobilais komandpunkts, kas paredzēts civilās aizsardzības sirēnu iedarbināšanai: «Šī iekārta gan oficiāli nav mūsu daļas pakļautībā. Puspiekabi uzdāvināja amerikāņi, un tad izrādījās, ka tai nepieciešams īpašs vilcējs - lielais amerikāņu pikaps. Tad nu nācās nopirkt arī šo Dodge Ram. Uz šo auto, kad brauc pa ielu, vienmēr visi atskatās. Mēs gan vizināmies reti, mašīna parasti brauc piedalīties starptautiskajās misijās - pēdējā bija uz Dienvidslāviju, kad tur bija plūdi.»
Jautāts par spilgtākajiem gadījumiem ugunsdzēsēju glābēju ikdienā, Ainārs stāsta, ka gaišā tomēr ir maz. «Es nezinu, ko labu lai pasaka, piemēram, nesen bija divi upuri - bezpajumtnieki sadega pamestā mājā. Viens nebija vairs atpazīstams, grūti pat bija noteikt, ka tas ir cilvēks, nevis kāds sadedzis mājdzīvnieks. Pagājušā maiņa brauca celt nost to torņa ceļamkrāna vadītāju, kas nomira savā darba vietā. Cilvēkam sešdesmit gadi, sēdēja pārkarsušā stikla kabīnē. Protams, gadās jau kaut kas jautrs, bet pamatā mūsu darbs tomēr saistās ar dažādām nelaimēm, kas cilvēkus piemeklē,» savu darba ikdienu raksturo A. Justs.
Skolā arī meitenes
Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā nonākam pašā dienas karstumā. Neraugoties uz to, ka ir vasara, te rosās studenti. Šeit ir arī pilntiesīga ugunsdzēsības daļa, tiesa gan, bez sava izbraukuma rajona. «Mums ir viena autocisterna, un ir mazās autokāpnes, kas ir vienīgās tādas visā Baltijā. Tika pasūtītas Zil rūpnīcā, un mēs kāpnes izmantojam gan darbam, gan arī mācībām. Kāpnes ir unikālas ar to, ka tās iespējams gan pacelt augšā, gan arī nolaist lejup, ja ir tāda nepieciešamība,» stāsta koledžas direktora vietnieks Vilis Students un piebilst: «Tad, kad notiek nodarbības, šī ir mācību daļa. Tad, kad mācības beidzas, mēs pieņemam arī izsaukumus - braucam uz tuvējo Ķengaragu, ja nepieciešams, braucam arī uz Salaspili un Ķekavu - Dienvidu tilts ir tepat blakus.»
Kamēr Dienas fotogrāfs Kristaps Kalns fotografē, kā skolas audzēkņi trenējas kāpt tornī, mēs izstaigājam izglītības iestādes teritoriju. «Atšķirībā no citām mācību iestādēm šeit studējošie saņem pilnu darba algu. Vienīgais, mācoties klātienē, nemaksā nakts maiņas piemaksas, līdz ar to pieredzējušie glābēji, kas vēlas paaugstināt kvalifikāciju, izvēlas neklātieni, kur studē tikai tie, kas jau strādā dienestā,» izklāsta V. Students.
Koledžā jāmācās trīs gadi, bet pēc tās pabeigšanas var turpināt izglītību Rīgas Tehniskajā universitātē un pusotra gada laikā budžeta grupā iegūt pilntiesīgu civilās aizsardzības speciālista augstāko izglītību. «Uzņemšana sākās 12. jūlijā, un līdz 6. augustam bija pieteikušies 78 kandidāti. Divpadsmit kandidātiem gan nācās atteikt redzes problēmu dēļ - glābējam redzei jābūt ideālai, jo noteikumi nosaka, ka zem maskas klasiski ierastās brilles valkāt nedrīkst. Šo ierobežojumu mēs gan centīsimies mainīt, jo tagad ir pieejamas speciālas brilles, ko var valkāt zem maskas. Ir muļķīgi izbrāķēt veselīgu un spēcīgu puisi, kuram redze ir -0,1, kas faktiski vispār neko neietekmē. Turklāt redze ar laiku pasliktinās arī mūsu vecajiem kadriem, tā ir daļa no dabiska novecošanas procesa,» situāciju raksturo V. Students.
Šogad studijām pieteikušās arī 14 meitenes, no kurām 12 jau ir gatavas sākt mācības: «Šādai izglītībai ir daudz priekšrocību - pirmkārt, jau alga, kas mācību laikā ir ap 300 eiro uz rokas - tas ir daudz vairāk nekā tās pāris eiro stipendijas, ko saņem studenti citur. Otrkārt, pilna sociālo un medicīnisko garantiju pakete - tie ir labi bonusi,» stāsta koledžas direktora vietnieks.
Aizmirst neko nedrīkst
Skolas teritorijā ir izbūvēti mācību trenažieri - gan ēka, kurā trenēties glābt cietušos piedūmojuma apstākļos, gan arī rāpšanās tornis un komplicēta šķēršļu trase, kurā trenēt un pārbaudīt savu veiklību un ātrumu. «Te ir riepu tunelis, notiek rāpšanās augšā pa aku, automašīnu velšana un dzēšana, mums ir izbūvēta caurspīdīga kanalizācijas aka, kurā trenējamies vilkt ārā iekritušos. Parasti par cietušo izvēlamies kādu dūšīgāku studentu, lai pārējiem ir interesanti,» teic koledžas direktora vietnieks. Lai kļūtu par glābēju, nopietni jāmācās. «Ja pabeidz mūsu skolu un programmu Tehniskajā universitātē, var kļūt arī par ģenerāli,» saka V. Students. Tomēr ar šīm izglītības iestādēm mācības nebeidzas - apgūtais tiek regulāri atkārtots ikdienā. Aizmirst neko nedrīkst, jo glābēja dzīve ir pārsteigumu pilna.