Taču īpatnēji ir, ka vairumā gadījumu arābu izpratnē inshallah patiesībā nozīmē «nē». Arābu komunikācijas stilam raksturīga iezīme nekad neteikt tieši «nē». Īpaši spilgti tas izpaužas, jautājot, piemēram, kā nokļūt kādā muzejā vai veikalā. Pat ja cilvēks nezinās, kur man būtu jāiet, tāpat norādīs virzienu, kaut arī pilnīgi pretēju, jo galvenais, lai būtu man izpalīdzējis. Vai, piemēram, būs sarunāta tikšanās, uz kuru vietējais cilvēks būs piekritis doties, taču izrādās, ka ierodos tikai es, bet otrs cilvēks neatnāk, jo patiesībā vienkārši nav spējis pateikt «nē». Tieši tāpēc tik bieži tiek lietots vārds inshallah - lai neteiktu «nē», kas nav pievilcīgs vārds, arābiem ir šis izteiciens.
Inshallah raksturo visu arābu dzīves uztveri, kas ir relaksēta, precīzam laikam te nav nozīmes, viss notiek tā, kā tam jānotiek, un, ja apstākļi neļauj, tad nav vērts pūlēties un iet pret kāda augstākstāvoša spēka gribu. Te dzīvi caurvij pārliecība «Mēs neuztraucamies par sīkumiem».
Šai pārliecībai atbilst arī tas, ka plānots te nekas netiek. Parasti visi mani grandiozie plāni darba nedēļai tiek izjaukti ar pāris telefona zvaniem un aicināšanu uz pasākumiem, par kuru esamību iepriekš nebija zināms. Darbā regulāri mēdz pēkšņi uzrasties kāda neparedzēta tikšanās, jo klients vēlas tikties un apspriest darījumu. Eiropiešus nevērīgā attieksme pret plānošanu reizēm pat kaitina, bet mēs mācāmies pierast pie inshallah, jo tā ir Jordānijas kolorīta sastāvdaļa.