Vēlētāju argumenti «pret» bija samērā līdzīgi, bet balsotāji par krievu valodu minēja visdažādākos iemeslus. Vairāku stundu laikā neizdevās sastapt nevienu, kurš būtu balsojis ar balto biļetenu (neiezīmējis plusu ne par, ne pret), atsaucoties Viestura Dūles iniciētajai akcijai.
Saka skaidru «nē»
Hokejists Miķelis Rēdlihs pirms referenduma piedalījās reklāmas klipā, aicinot balsot pret grozījumiem. «Man bija vēlme arī citus aicināt balsot, bija ļoti svarīgi, lai visi saprastu, dotos un būtu aktīvi,» viņš teica brīdi pēc tam, kad bija nobalsojis Ozolnieku vēlēšanu iecirknī. Arī citi Ozolniekos sastaptie ļaudis bija ar stingru pārliecību. «Par ko lai es vēl balsoju? Mums vajag divvalodību? Nevajag!» teica Kārlis. Viņaprāt, šī ir problēma tikai tiem, kuri negrib mācīties un nav iemācījušies latviešu valodu 20 gadu laikā. «Pret. Tāpēc jau tikai nācu. Visi, kas te nāk, nāk tikai pret,» uzskata pensionāre Gunta, kura jau no paša sākuma zinājusi, kā balsos, un reklāmas viņai likušās pārspīlētas. Kampaņas nav ietekmējušas arī Lauri un Gintu, kuri no paša sākuma zinājuši, ka ies un balsos pret.
Līdzīgs noskaņojums valdīja arī Olainē pie 1. vidusskolas, kurā bija iekārtots vēlēšanu iecirknis. «Sākumā es domāju, ka nenākšu, jo tas ir absurda teātris,» atzīstas pensionāre Māra, kura uzskata, ka tie ir valdības līmeņa strīdi, jo sadzīviski lielu problēmu neesot. Brāļi Toms un Dans nākuši balsot pret ar stingru pārliecību, taču pieļauj, ka šī referenduma iniciatori tik vienkārši mierā neliksies. Ja vajadzēšot, brāļi gatavi nākt un balsot atkal. Juriste Ingrīda norāda, ka krievu valodu prot gandrīz visi latvieši, bet latviešu valodu daudzi krievi joprojām neprot un, ja pieņems grozījumus Satversmē, viņi varēs valodu nemācīties. Arī Olaine neesot izņēmums, un Ingrīda pati jau pieradusi pāriet uz krievu valodu, ja viņu nesaprot.
Protesta balsojums
Olainē sastopam arī balsotājas par krievu valodas statusa maiņu. Jauna sieviete Irina sarunu sāk latviski, taču vēlas to turpināt krievu valodā. «Gribu, lai bērns mācītos krievu valodā, lai veci cilvēki varētu saņemt konsultāciju pie ārsta krievu valodā,» viņa saka. Sarunai pievienojas Inese, kura enerģiski norāda uz lielo nepilsoņu skaitu, arī viņas vīrs, kurš dzimis Latvijā, nav pilsonis. Inese uzskata, ka pilsonība vīram pienākas un viņam nav jāiziet naturalizācijas process, jo viņš maksā nodokļus tāpat kā pilsoņi. Viņa atzīst, ka balso nevis par valodu, bet tas ir protesta balsojums pret visām problēmām, ar kurām saskaras ikdienā. Ineses jaunākā meita nevēloties balsot tieši tāpēc, ka jautājuma formulējums ir par valodu.
Tas, ka piedalīšanās referendumā ir protests pret situāciju kopumā, atklājas arī sarunās ar vēlētājiem Rīgā. Vecmīlgrāvī sastopu divus Aleksandrus, kuri gana labi runā latviski, tomēr balso par valsts valodas statusu krievu valodai. Viens no viņiem apgalvo, ka runātu ar mani latviski arī tad, ja krievu valodai būtu valsts valodas statuss. Viņš atbalstītu arī variantu, ja krievu valodai būtu zināms statuss atsevišķās pašvaldībās, lai iesniegumus varētu rakstīt krieviski. Otram Aleksandram nav svarīgi, kāda valoda būs galvenā, un viņš pat ir pārliecināts, ka balsojuma rezultātā valsts valoda paliks tikai viena, tomēr bijis svarīgi atnākt.
Vaina zāļu pamācībās
Sarunā ieskanas vairākas tēmas, ko atkārto arī citi, - pārsteidzoši bieži izskan arguments, ka krievu valodas statuss vajadzīgs, lai izlasītu zāļu pamācības, kas neesot pieejamas krieviski, vai arī latviešu teksts pārlīmēts krievu tekstam pāri. Kāds vīrietis ar sunīti pauž sarūgtinājumu, ka citām minoritātēm skolas atverot, bet krieviem slēdzot, un vaino tajā valdību. Jūrnieks Sergejs uzskata, ka abām valodām jābūt vienādam statusam un arī tas neesot nekas, ka daudzviet Latvijā ir pašvaldības, kur krievu gandrīz nav, jo esot savukārt pašvaldības, kur gandrīz nav latviešu, bet valsts valoda jāievēro.
Pensionāre Fatinija ar pārliecību, runājot krieviski, apgalvo, ka viņai vienalga, kādā valodā runāt, jo vīrs ir latvietis, bet, būdama krieviete, viņa atbalstot krievus. Sirmgalve arī atkārto krievvalodīgo auditorijā bieži dzirdēto uzskatu, ka agrāk krievi un latvieši esot dzīvojuši draudzīgi, bet sadalīšana pilsoņos un nepilsoņos esot visu sabojājusi.
Pie Rīgas krievu vidusskolas sastopu vairākus jauniešus, kuri latviski prot, bet nerunā principā. Divas meitenes vairākas reizes atkārto, ka atbalsta izglītību krievu valodā, taču tā arī netieku skaidrībā, vai viņas domā, ka ar vienu valsts valodu šī izglītība ir apdraudēta.
Vēlētāji uz iecirkņiem gāja ar stingru pārliecību - viņu atbildes bieži vien bija «protams, pret» un «protams, par». Cilvēku izvēli nebija ietekmējuši politiķu aicinājumi, rīdzinieks Juris Šmits pat izteicās, ka amatpersonas šo jautājumu pārāk samudžinājušas un daudziem cilvēkiem sajaukušas galvu. Balsošanas process notika ļoti mierīgi, pretējo uzskatu paudēji draudzīgi stāvēja rindās, un ārēji nekāda spriedze nebija manāma. Tomēr tas, ar cik atšķirīgu motivāciju cilvēki nāca uz referendumu, norāda, ka dialogs sabiedrībā ir, maigi sakot, nepietiekams.