Pēdējo nedēļu laikā sabiedrībā ir radīts viedoklis, ka 500 miljonu latu samazinājums nākamā gada valsts budžetā ir Eiropas Komisijas (EK) uzspiests. Cik lielā mērā tas atbilst realitātei?
Prasītājs ir bijis tikai viens - Latvijas valdība, kas šā gada sākumā vērsās pie EK un SVF ar lūgumu palīdzēt, jo reāli bija iestājusies šīs valsts maksātnespēja. Tas bija pēdējo gadu nelīdzsvarotās ekonomiskās politikas neizbēgams rezultāts. Gadu no gada valsts tērēja vairāk nekā pelnīja, neveidoja uzkrājumus. Faktiski tā bija dzīve uz parāda. Trūka un joprojām trūkst skaidras ekonomiskās attīstības vīzijas. Tas attiecas arī uz politiku ārvalstu investīciju piesaistē, piemēram, ārvalstu investīcijas pārsvarā nogūlās nekustamā īpašuma tirgū, nevis ražošanas vai pakalpojumu sektorā. Dramatiski kritās valsts uzticamības reitings. Līdzīgi kā to darīja Īslande arī Latvija varēja pati aizņemties ārējos tirgos, bet tad procenti būtu ļoti lieli. Tie līdzekļi, ko šobrīd saņem Latvija, nav komercaizdevums, bet gan aizdevums, kas jāiegulda reformās. Ko tad sevī ietver jēdziens «reformas»? Tas attiecas vispirms uz valsts pārvaldi, veselības aprūpi un izglītības politiku. EK saņēma pārējo 26 ES dalībvalstu mandātu sniegt palīdzību Latvijai, un tās galvoja šo aizņēmumu. Nosacījumi tās saņemšanai ir savstarpējā vienošanās, kuras mērķis ir nepieļaut situācijas atkārtošanos, novērst šīs politikas sekas. EK stingri respektē dalībvalsts suverenitāti, un tas, kā katra konkrētā ES dalībvalsts realizē nodokļu, veselības un izglītības politiku, ir simtprocentīgi tās kompetencē. EK nav tiesību tajā visā iejaukties - tā tikai piedāvā savu ekspertīzi, kas Latvijā daudzus gadus tika ignorēta. ES dalībvalstīm svarīgi saglabāt un celt konkurētspēju. Ilgu laiku Latvija ir bijusi kā spēlētājs, kas sit pats savos vārtos. ES sagaida, ka šāda «spēle» tiks pārtraukta un Latvija īstenos atbildīgu politiku - vispirms jau pret saviem iedzīvotājiem un arī pret partneriem ES.
Vai izskanējušos pārmetumus, piemēram, no Zviedrijas valdības puses tomēr nevar uzskatīt par sava veida jaukšanos Latvijas iekšējās lietās?
Latvija joprojām ir jauna ES dalībvalsts, un izskatās, ka mēs mācāmies saprast, kā darbojas šī valstu apvienība. Patlaban Zviedrija ir ES prezidējošā valsts. Jāuzsver, ka ES Latvijā šobrīd pārstāv nevis EK pārstāvniecība, bet gan Zviedrijas vēstniecība. ES prezidentūras viedoklis atspoguļoja bažas, kādas bija veicinājuši politiskie procesi, vai, pareizāk sakot, to nenotikšana Latvijā. Viss šeit notiekošais radīja nevajadzīgas svārstības starptautiskajos finanšu tirgos, Latvijas reitingi strauji pasliktinājās, kas nav pārējo dalībvalstu interesēs.
Vai var teikt, ka minētais 500 miljonu latu budžeta samazinājums ir kā nosacījums kredīta saņemšanai, līdzīgi, ja katrs no mums būtu vērsies pēc aizņēmuma komercbankā?
Var teikt, ka saprašanās memorands ir reformu programma, kas Latvijai ir nepieciešama. Tie ir pieturas punkti, lai izvestu valsti no krīzes. Šis memorands balstās uz Latvijas ekonomikas stabilizācijas programmu, ko pieņēma Saeima. Tās ir Latvijas uzņemtās saistības, redzējums, kādā veidā valsti var izvest no krīzes.
Kādas var būt sekas, ja Latvija nepildīs noslēgtās vienošanās ar EK? Runa ir par nākamās aizdevuma daļas nesaņemšanu vai arī vēl kādām citām sekām?
Uz šo jautājumu atbildēja ES komisāra ekonomikas un monetārajās lietās Hoakina Almunijas vizīte Latvijā. Tāpat pirms šīs vizītes tika jautāts: kas tad ir svarīgākais - cipari vai tomēr politikas pasākumi, kas radīs vajadzīgos priekšnosacījumus un gūs sociālo partneru atbalstu.
Vispirms jau no valdības vadītāja Valda Dombrovska komisārs ieguva pārliecību, ka koalīcijas partijas atbalstīs nākamā gada valsts budžeta priekšlikumu. Pēc sarunām ar sociālajiem partneriem mums radās pārliecība, ka veidojas labāka izpratne par situācijas nopietnību. Cerams, samazināsies spekulācijas par to, ir vai nav nepieciešama budžeta konsolidācija. Pirms tam, manuprāt, gan politiķi, gan sociālie partneri nepietiekami apzinājās, cik dramatiska ir situācija. Ja nebūtu šā aizdevuma, mūsu budžeta samazinājumi būtu daudz lielāki - veselības aprūpes un izglītības darbinieku algas būtu jāmazina daudz, daudz vairāk. Atzīmēšu - Eiropas Komisija varākkārt uzsvērusi, ka koncentrēšanās uz izdevumu griešanu noteikti nav pareiza un sociāli atbildīga politika. Esam norūpējušies par sociālo spriedzi, un EK aicinājusi lemt par taisnīgu un adekvātu sloga sadali sabiedrībā.
Latvijas valsts pagaidām nevar pati atgriezties uz pašfinansēšanās ceļa un segt savas pamatfunkcijas no valsts budžeta. Gan banku, gan investoru uzticība valstij ir mīnusos. Lai ekonomika atveseļotos, tai ir vajadzīgs finansējums. Jāpiebilst, ka no lielākajām kredītreitingu aģentūrām pagaidām Moody's saglabā vērtējumu investīciju videi Latvijā. Sekas vienošanās nepildīšanai būtu negatīvi signāli ārvalstu tirgiem, investīcijas neienāktu Latvijā un valsts faktiski atkal būtu maksātnespējas priekšā. Latvijai nav labāku scenāriju par šo vienošanos pildīšanu - ir tikai sliktāki scenāriji.
Tātad H.Almunijas mērķis Latvijā bija paskaidrot mūsu valsts politiķiem, kādas apņemšanās viņi savulaik ir parakstījuši?
Galvenais mērķis bija pārliecināties, kāda ir valdības pozīcija attiecībā uz nākamā gada Latvijas valsts budžetu, kas ir stratēģisks elements, lai izvestu valsti no krīzes un pagrieztu lietas pareizajā virzienā. Pēdējā laika retorika EK radīja bažas par to, vai valsts pildīs uzņemtās saistības. Tieši tas ļaus valstij atgriezties uz izaugsmes ceļa 2010.gada beigās. Domāju, ka tikko notikušo vizīti un tās rezultātus abām pusēm ir pamats vērtēt provizoriski pozitīvi.
Vai EK uzskata, ka Latvijā ir bijusi izdevumu «griešana», bet ne reformas?
Godīgi ir jāatzīst, ka piecos gados, kopš Latvija ir ES dalībvalsts, ir pierādījies, ka izvēlētais politiku kurss nav devis vajadzīgo stabilitāti un radījis aizsardzības mehānismus situācijā, kad arī ārējā vide ir nestabila. Diemžēl jāsaka, ka nav izmantotas arī iespējas struktūrfondu apguves jomā. Laikā no 2004. līdz 2006.gadam Latvijā ienāca 1,1 miljards eiro, bet šī nauda nav radījusi stabilitātes buferi, kas varētu palīdzēt ekonomikas sektoram šobrīd noturēt ekonomisko aktivitāti. Rekomendācijas ir bijušas arī attiecībā uz veselības aprūpes jomu, tomēr Latvijā vienmēr ir pieturējušies pie postpadomju principa, ka dārgas aparatūras iegāde un gultu vietu skaits ir kvalitatīvas veselības aprūpes galvenie rādītāji. Tāpat mītiski tiek apgalvots, ka valsts aparāta pieaugumu, dažādu aģentūru veidošanu noteica ES prasības. Ir funkcijas, kas ES dalībvalstīm jānodrošina, bet, kā tas tiek izdarīts, tas jau ir katras valsts kompetencē. Latvija izvēlējās vienkāršāko risinājumu - strauji audzēja valsts aparātu, dibināja aģentūras. Beidzot ir sākts funkciju audits. Būtiski ir jāmaina arī valsts aparāta kultūra. Tas bieži darbojas kā represīvi nevis atbalstoši un konsultatīvi aparāti. Aicinu atcerēties, ka tie ir Latvijas iedzīvotāji, kas uztur valsts aparātu.
Kā visas tās peripetijas, kas šodien notiek saistībā ar mūsu ekonomisko situāciju, jūsuprāt, ietekmē Latvijas tēlu pasaulē?
Manuprāt, Latvijas tēls nevar būt pašmērķis. Daudz svarīgāka ir stabilitāte un sabiedrības uzticība valstij.