Pat risinājusi jautājumu, kurš strādās, kamēr uzņēmuma pastāvīgie darbinieki streiko, - tieši šādu savdabīgu pieredzi Dagnija guvusi Kanādā, kur pavadīja četrus gadus, pirms pērn atgriezās Latvijā.
Gribas visu apvienot
Lai gan tagad Dagnijai jau ir pilnīgi skaidrs, ka arī nākotnē karjera būs saistīta ar cilvēkresursu vadību, laikā, kad viņa domāja par augstāko izglītību, tādas skaidrības vēl nebija. Dagnija LU ieguvusi vadībzinātņu bakalaura diplomu un MBA grādu. «Jo neiestājos juristos. Stājos kopā ar draudzeni, bet nenoliku eksāmenu, ļoti pārdzīvoju. Kaut kur bija jāstudē, un ekonomisti un vadībnieki bija otra lieta, kas tolaik bija modē.» Dagnija godprātīgi visus piecus gadus izstudējusi, tomēr ar šodienas prātu tomēr ietu kaut kur citur. Viņa patlaban jau briedina mērķi iegūt vēl vienu MBA grādu, taču konkretizēt vēl par agru.
Jau pirms iestāšanās LU Dagnija bija sākusi strādāt. «Esmu no laukiem, no ne pārāk turīgas ģimenes, tāpēc sapratu, ka man nebūs iespēju apmaksāt studijas. Nolēmu, ka jāiet tur, kur kaut ko varu dabūt, un pēc 9. klases ieguvu biroja administratores profesiju Rīgas Valsts tehnikumā,» Dagnija stāsta. Tehnikuma 3. kursā viņa nokļuva praksē apdrošināšanas sabiedrībā Ergo, bet pēc pāris mēnešiem uzņēmums viņu jau uzaicināja pastāvīgā darbā, kaut arī Dagnijai tobrīd bija tikai 17 gadu.
Ergo viņa septiņus gadus nostrādāja Pārdošanas tīkla atbalsta departamentā, kur nodarbojās ar uzņēmuma iekšējiem finanšu un darbinieku algu aprēķiniem, personāla motivācijas sistēmām u. tml. Īpašāks izaicinājums nāca brīdī, kad bija jāvada darba intervijas, meklējot dzīvības apdrošināšanas produktu pārdevējus. «Tā ir specifiska joma, uzskatu, ka par dzīvības apdrošināšanas pārdevēju ir jāpiedzimst. Tev jau intervijā jāuztausta, vai cilvēkam ir tā dzīsla vai nav, pat ja viņš pats to nezina,» Dagnija stāsta un piebilst, ka tieši šādi viņai jo vairāk iepaticies darbs ar personālu.
Lai gan darbs Ergo Dagnijai ļoti patika, viņa jaunu izaicinājumu vārdā pārcēlās dzīvot uz Turciju, tomēr pēc gada atgriezās Latvijā, kur jau bija sākusies krīze. Dagnija sāka strādāt apdrošināšanas brokeru kompānijā Amber Broker Baltic. «Te novērtēju kolēģu profesionalitāti - no viņiem daudz mācījos.» Darbs gan pamatā saistījās ar finanšu operācijām, un tas nostiprināja pārliecību, ka tomēr gribas iet arī cilvēkresursu virzienā. «Sapratu, ka gribu visu apvienot - tikai sausas finanses nav priekš manis, vajag «atšķaidījumu» ar cilvēkiem,» saka Dagnija.
Arī tomāti un policija
Kad paziņas Dagnijai piedāvāja iespēju doties uz Kanādu, viņa trīs minūtēs pieņēma lēmumu, ka jābrauc. Dagnijai patīk ceļot, gribējās attīstīties, uzlabot angļu valodas prasmes, paskatīties, kā lietas notiek citviet. Ieradusies Toronto, viņa divu nedēļu laikā atrada darbu un tikai vēlāk atskārta, ka tā bijusi liela veiksme. Dagnija nokļuva personāla atlases firmā pie ļoti laba darba devēja, kas darbiniekus pat reizi gadā veda fantastiskās kopīgās atvaļinājuma tūrēs uz ASV.
Ikdiena bija gan darbinieku atlase visdažādākajām nozarēm, gan arī uzdevums, par kuru Dagnija bija sajūsmā. «Streiku vadība bija kaut kas tik ekstraordinārs, ko es Latvijā nekad neizzinātu,» viņa saka un stāsta, ka Kanādā ir speciāli likumi un noteikumi, kas nosaka, kā jārīkojas, kad darbinieki caur arodbiedrībām uzņēmumā piesaka streiku. Darba devējiem tad nepieciešami aizstājējdarbinieki, un Dagnija bija tā, kas viņus meklēja un garantēja viņu drošību bloķētajās uzņēmumu telpās. Viņa gan novērojusi: valsts ir bagāta, arodbiedrības - spēcīgas un strādājošo prasības līdz ar to - nereti pārspīlētas. Meklējot aizstājējdarbiniekus, bija jāņem vērā, ka lielākajai daļai darbu Kanādā vajadzīgi sertifikāti un kvalifikācija, jāsaprot, vai aizstājēji psiholoģiskā spiediena apstākļos spēs pastrādāt, turklāt uz laiku, kā arī jābrauc ar viņiem kopā uz uzņēmumu un jādzīvo apsargātā viesnīcā, kur streikotāji cenšas iekļūt un kaunināt aizstājējus par «nodevību un streika laušanu», Dagnija uzskaita. Darba stundas viņai bija ļoti garas, redzētas arī ļoti raibas epizodes, ieskaitot apmētāšanu ar tomātiem, policijas saukšanu, kā arī gadījumu, kad viens inženieris mēģina ar auto taranēt otru uz ātrgaitas maģistrāles. Personāla speciālistam šāda pieredze ir līdzvērtīga braukšanai uz karstajiem punktiem Sīrijā vai Afganistānā, Dagnija smejas, bet atzīst, ka bijis ļoti, ļoti interesanti.
Viņa stāsta, ka kopumā Kanādā darbinieku atlase notiek mehāniskāk - der vai neder, tīrs kapitālisms. Darbinieku meklēšanas metodes tur ir daudzpusīgākas, dominē «galvu medības», turpretim Latvijā cilvēki pret to izturas mierīgāk, uzmanīgāk. Pašmāju darba devēji vairāk arī nodarbojas ar darbinieku motivāciju, komandas saliedēšanu, apzina cilvēku personiskos mērķus. Kanādā lielāka nozīme darbinieku acīs ir darba devēja zīmolam, taču strādā viņi daudz intensīvāk, nediskutējot par darba pienākumiem. «Mēs šeit esam mazliet izlaidušies - to es darīšu, to negribu, nemēģinām iespringt. Kanādā ir augstāka produktivitāte, tur strādā organizētāk, racionālāk, stingrāk. Latvijā viss ir lēnāk, izplūdušāk, ne tik mērķtiecīgi.»
Darbā jābūt priekam
Dagnijai Kanādā paticis vērot turieniešu atšķirīgo domāšanas veidu, sadzīvē piedzīvoto cilvēku pieklājību un draudzīgumu ļoti gribētos pārnest arī uz Latvijas sabiedrību. Profesionālā ziņā Dagnija no Kanādas pārveda atziņu, ka ikvienu cilvēku jācenšas ieraudzīt no viņa personiskās prizmas. «Skatījos, vai konkrētajam cilvēkam konkrētā darbvieta der. Nevis - vai šim darbam der šis cilvēks, jo tad tas nav tik produktīvi, motivējoši un pozitīvi. Uzskatu, ka jānoliek blakus darba devēja vēlmes, cilvēka vēlmes, kā viņš grib augt profesionāli, kā arī viņa privātās izaugsmes mērķis - vai tas atbilst tai situācijai darbā, kas tiek piedāvāta. Šie trīs trauki ir tik savienoti, ka nevari ignorēt nevienu no tiem. Mēs tik daudz laika pavadām darbā, ka tur ir jābūt priekam. Ja tā nav, tas nozīmē, ka kaut kas ir nepareizi,» Dagnija klāsta.
To viņa tagad cenšas īstenot, arī strādājot Compensa. Latvijā viņa pērn atgriezās privātu iemeslu dēļ, un nu viņai ir vairāk laika ģimenei, arī sportošanai un būšanai pie dabas. Compensa viņu uzrunāja pati. Izaicinājumu te ir daudz, lielā mērā tāpēc, ka kompānija strauji aug, bet darbaspēka deficīta apstākļos atrast īsto talantu attiecīgajai pozīcijai nav vienkārši. Dagnija tomēr uzskata, ka Latvijā ir ļoti daudz profesionālu, labi izglītotu cilvēku. Viņa arī ievērojusi, ka daudzi meklē nevis labāku algu, bet gan labāku darba devēju - kurš darbinieku saprot, ir taisnīgs, kurš ar darbinieku runā un viņu uzklausa. «Gribas, lai cilvēki nonāk īstajā vietā, kur jūtas labi. Gribētos, lai kolēģi redz sava darba augļus, gūst gandarījumu, novērtējumu, lai saprot, kas ir viņu pienesums,» Dagnija saka un atstāsta situāciju, kas liecina, ka iesāktais ceļš ir pareizais, - pēdējā komandas saliedēšanās pasākumā ieradies rekordliels darbinieku skaits. «Tātad viņi grib būt šajā kolektīvā un vidē.»