Labprāt liktu visus piecus - galvenokārt publikai: par uzticību, par atbalstu, par skaidru norādi, ka jaunā latviešu mūzika ir koncertzālē gaidīta un tiek saprasta. Arī ieceres īstenotājiem - īpaši solistiem nešaubīgi visi pieci āboli. Tomēr kopiespaids tā nepārliecināja. Esmu orķestra mūzikas fans. Un tik aizraujošā iespēja vienā vakarā dzirdēt četrus lielos, simfoniskos sastāvus beigās sagādāja vilšanos. Jo ar pāris izņēmumiem orķestris bija pavadītāja lomā. Plānoti bija pieci koncerti solistam ar orķestri, un neviena orķestra darba! Tikai negadījuma pēc Imanta Kalniņa klarnetes koncerts tika aizvietots ar daļu no simfonijas, un orķestris kā parādība atplauka pilnākā spēkā.
No jaundarbiem savu misiju vispilnīgāk piepildīja Andra Dzenīša Urban Translated klarnetei un orķestrim. Komponists zina, ko un kā ar orķestri un solistu, un ar skaņu!!! darīt - Guntis Kuzma bija gan neapšaubāms virtuozs, gan neatņemama Sinfonietta Rīga daļa, un vārds «interesanti» nozīmē nevis atrunu, ka par skaņdarbu nav ko teikt, bet tieši to, ka bija interesanti ieklausīties skaņā.
Alvils Altmanis kā par brīnumu, pats būdams profesionāls orķestra mūziķis, netika galā ar maigā klusā kontrabasa un lielā, pēc būtības spožā simfoniskā sastāva uzdoto dilemmu - lai dzirdētu brīnišķīgo zvaigzni Gunāru Upatnieku, viss lielais orķestris spēlēja pusbalsī kā ar aizžņaugtu kaklu. Mokoši. Un tad vēl tie garumi... No šīs latviešu kino rītausmas stilistikā veidotās mūzikas varētu iznākt viena skaista poēma sirds atveldzēšanai.
Tas pats jau notika arī ar Imanta Mežaraupa tautas dziesmu apdarēm Ievai Paršai un orķestrim. No mazputniņa kolibri smalkajām un prasmīgi izkārtotajām spalviņām izpūst polārpūces apmērus īsti nesanāk - arī pati dainas daba laikam liedz veidot tik izvērstu drāmu. Paldies Raimondam Petrauskim un Agnesei Egliņai - Marģera Zariņa pilnīgi neapvaldītā spēles ģēnija adekvātajiem adeptiem. Klasiķis var būt laimīgs.
Vērtējums: 3 no 5
«Pārāk dīvaini, lai būtu tīkami» - šādu devīzi varētu piemērot šīgada latviešu simfoniskās mūzikas koncerta raksturojumam. Orķestri muzicēja ierasto spēju robežās, jaunpienācējam galvenā diriģenta statusā - Atvaram Lakstīgalam - ar Liepājas simfonisko orķestri saprototies droši, bet ne spīdoši. Solisti, it īpaši Gunārs Upatnieks un Ieva Parša, uzstājās atraisīti, emocionāli un stabili. Simfonisko jaundarbu labākās īpašības bija savstarpēji atšķirīga mākslinieciskā valoda un katram komponistam personīgi piemītošais radošās izteiksmes paņēmienu arsenāls līdz ar pārdomātas skaņdarbu dramaturģijas klātesamību; diemžēl līdztekus tam nācās sastapt arī kontrastu trūkumu un vienveidību. Laikmetīga tematisma un izaicinošas stilistikas dēļ visvairāk saistīja Andra Dzenīša koncerts klarnetei ar orķestri; būtu tikai priecājies, ja šīm īpašībām pievienotos mazāk distancēts un vairāk individualizēts muzikālais vērojums un intonatīvais materiāls. Altmaņa koncerta kontrabasam ar orķestri neoromantiskais vēstījums, tāpat kā Mežaraupa mūzikas vokālais kolorīts un instrumentālās krāsas pārliecināja vismaz daļēji, tomēr pietrūka oriģinalitātes. Vislielākais pārsteigums izrādījās Marģera Zariņa eklektiskā un ironiski groteskā Concerto grosso partitūra, liekot izteikt neatbildētu jautājumu, cik nopietni šajā dīvainajā poļu neoklasicisma un amerikāņu avangardisma apvienojumā uztverami primitīvi dungojami motīvi un farsam līdzīgas stilizācijas.
Vērtējums: 4 no 5
Kopējo atzīmi uz augšu velk izpildītāju, īpaši solistu sniegums. Savukārt koncerta rīkotāju izvairīšanās pasūtīt (vai komponistu izvairīšanās rakstīt) jaunas simfonijas (u.c. tīro orķestra mūziku) liek jautāt, kāda jēga citu pēc cita mainīt uz skatuves četrus orķestrus, ja viņi šajā programmā nav galvenie varoņi? Solistu parāde koncertos un I.Mežaraupa folkloriskajā vokāli simfoniskajā opusā bija ļoti spilgta! Īstā izvēle sen nedzirdētā, tīši eklektiskā (no baroka līdz džezam) un humorpilnā M.Zariņa Concerto grosso atskaņojumam bija azartiskais Agneses Egliņas (klavesīns) un Raimonda Petrauska (klavieres) duets, izcils un apbrīnas cienīgs bija Gunāra Upatnieka kontrabasa dziedošais, sulīgais tembrs, elastība un niansētība, kuru viņš izvilina no milzīgā instrumenta. A.Dzenīša Urban Translated laikmetīgajiem, ritmiski komplicētajiem, tembrāli izaicinošajiem skaņurakstiem grūti iedomāties labākus tulkus par klarnetistu Gunti Kuzmu un diriģentu Normundu Šnē, kas to visu perfekti «savāca kopā». Jaundarbu kontekstā šo opusu izceļ svaigais, objektīvi urbānais skatījums, pierādot, ka latviešu mūzikā tomēr ir iespējams atbrīvoties no ciešanu kulta! Dzenītis nerakņājas dvēselē un neplēš rētas, bet gan kā muša uz sienas bezkaislīgi, bet uzmanīgi vēro lielpilsētas trokšņus un kustību. Klausīšanos dara aizraujošu ne tikai svaigais skanējums (tembru efekti, to skaitā klarnetes skaņas «gaismošana» un ar lāzera lociņu ievibrētas ģitāras stīgas), bet arī dažādu laika plūsmu tvērums! Kā solidarizējoties ar pabērna lomā atstātajiem orķestriem, jaundarbu autori savas partitūras veidojuši blīvas un greznas. Taču rezultātā gan A.Altmaņa Kontrabasa koncertā, gan I.Mežaraupa vokāli simfoniskajā darbā Jau ziemiņa kājas aun (soliste Ieva Parša) orķestra pārspēks brīžiem apdraud solistu un diriģentiem tas jākušina. Altmaņa jaunromantiskajā darbā visvairāk priecē impresionistiskais ievads un izjustā vidusdaļa, motoriskie posmi gan ierotē rutīnā. Visus negaidot, sapurināja daļa no I.Kalniņa 6.simfonijas, ko liepājnieki sava jaunā galvenā diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā pasniedza sulīgi un mērķtiecīgi audzētā spēkā! Iedvesmojoši.
Kopējo atzīmi uz augšu velk izpildītāju, īpaši solistu sniegums. Savukārt koncerta rīkotāju izvairīšanās pasūtīt (vai komponistu izvairīšanās rakstīt) jaunas simfonijas (u.c. tīro orķestra mūziku) liek jautāt, kāda jēga citu pēc cita mainīt uz skatuves četrus orķestrus, ja viņi šajā programmā nav galvenie varoņi? Solistu parāde koncertos un I.Mežaraupa folkloriskajā vokāli simfoniskajā opusā bija ļoti spilgta! Īstā izvēle sen nedzirdētā, tīši eklektiskā (no baroka līdz džezam) un humorpilnā M.Zariņa Concerto grosso atskaņojumam bija azartiskais Agneses Egliņas (klavesīns) un Raimonda Petrauska (klavieres) duets, izcils un apbrīnas cienīgs bija Gunāra Upatnieka kontrabasa dziedošais, sulīgais tembrs, elastība un niansētība, kuru viņš izvilina no milzīgā instrumenta. A.Dzenīša Urban Translated laikmetīgajiem, ritmiski komplicētajiem, tembrāli izaicinošajiem skaņurakstiem grūti iedomāties labākus tulkus par klarnetistu Gunti Kuzmu un diriģentu Normundu Šnē, kas to visu perfekti «savāca kopā». Jaundarbu kontekstā šo opusu izceļ svaigais, objektīvi urbānais skatījums, pierādot, ka latviešu mūzikā tomēr ir iespējams atbrīvoties no ciešanu kulta! Dzenītis nerakņājas dvēselē un neplēš rētas, bet gan kā muša uz sienas bezkaislīgi, bet uzmanīgi vēro lielpilsētas trokšņus un kustību. Klausīšanos dara aizraujošu ne tikai svaigais skanējums (tembru efekti, to skaitā klarnetes skaņas «gaismošana» un ar lāzera lociņu ievibrētas ģitāras stīgas), bet arī dažādu laika plūsmu tvērums! Kā solidarizējoties ar pabērna lomā atstātajiem orķestriem, jaundarbu autori savas partitūras veidojuši blīvas un greznas. Taču rezultātā gan A.Altmaņa Kontrabasa koncertā, gan I.Mežaraupa vokāli simfoniskajā darbā Jau ziemiņa kājas aun (soliste Ieva Parša) orķestra pārspēks brīžiem apdraud solistu un diriģentiem tas jākušina. Altmaņa jaunromantiskajā darbā visvairāk priecē impresionistiskais ievads un izjustā vidusdaļa, motoriskie posmi gan ierotē rutīnā. Visus negaidot, sapurināja daļa no I.Kalniņa 6.simfonijas, ko liepājnieki sava jaunā galvenā diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā pasniedza sulīgi un mērķtiecīgi audzētā spēkā! Iedvesmojoši.