O. Krodera izrādes fināls ir it kā vienkāršs, bet tik iedarbīgs, ka satriec. Tas neapsūdz, bet tikai rāda, un tam nav ilūziju par cilvēka dabu. Atturīgs, koncentrēts iestudējums, ārēji lakoniska melnsarkani balta telpa (M. Vilkārsis), kas atgādina gan zāli ar labirinta rakstu uz grīdas, gan ringu, gan šaha dēlīti. Galma dzīve ir kā šaha partija, stratēģiskā spēle. Karaliene pret dāmu, sieviete pret sievieti, pa vidu arī dažu kungu pretenzijas uz lielāku spēli, kuras noteikumi paredz, ka uz laukuma paliek tikai viens uzvarētājs. A. Heinrihsones kostīmi ar tērpa krāsu iezīmē spēlētāju piederību oranžajai Elizabetes svītai vai zilpelēkajiem Stjuartes atbalstītājiem. Aktierspēle gan ne viscaur izlīdzinājusies, izrāde pagaidām ir divu sieviešu divcīņa. Ideāli būtu, ja tai ar pilnu spēku pieslēgtos arī kungi. E. Vāne izveidojusi ekstravagantu, spilgtu Elizabetes tēlu ar pāris vīrišķīgām iezīmēm. Viņa vairāk ir valdniece, kas reizēm atļauj izlauzties sievišķīgam apjukumam, bet attiecības ar I. Martinsona manierīgi glumo divkosi Dadliju spēlējas ārišķīgāk. I. Puķes Stjuarte līdzsvarotāk apvieno sievietes un valdnieces dabu, tomēr ir paredzamāka. Ne viena, ne otra negrib asinis, tomēr izšķirsies par tām, ja vajadzēs noturēt varas pozīcijas, un te nav nekādas atšķirības starp vīriešu un sieviešu dabu. Politika un vara ar morāli nedraudzējas.
,,,,,
Šajā izrādē nav nejaušību. Šillera teksta blāķis noīsināts uz pusi, garumgarais personāžu saraksts - vēl vairāk. Krodera dzīves pieredzes zīmētais varas portrets ir precīzs, lai gan nekādas tiešas lokalizācijas vai pārnesuma uz mūsdienām nav. Šoreiz klāt nācis precizējums - vara jo īpaši atbaidošas padara sievietes. Elīnas Vānes Elizabete jau kļuvusi pa pusei vīrietis, ko kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone asprātīgi apveltījusi ar starp svārkiem vīdošām jātnieces biksēm. Savukārt Ievas Puķes Marijas Stjuartes nerealizētais valdnieciskums un upura komplekss sublimē pat visnotaļ sakarīgos vīriešos nevaldāmu seksuālu agresiju. Abu karalieņu saķeršanās asinīm apšļakstītā sarkankoka arēnā, ko lakonisku un jēdzieniski ietilpīgu veidojis scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, ir vienlaikus pretīga un fascinējoša, jo Marija atklājas ne mazāka maita par Elizabeti, kamēr Anglijas karalienē atklājas cilvēcība un sievišķība. Ivo Martinsons savu nodevīgo Lesteru smalki veido kā gļēvu vīrieti un apdomīgu politiķi reizē, savukārt Aigara Apiņa trauksmainā Mortimera vīrišķība vairāk atbilst romantisma teātra priekšstatiem. Mazliet neizlīdzinātā aktieru spēle (arī E. Vānei izrādes sākumā, šķiet, par daudz grotesko krāsu) un dažbrīd neizbēgamais dzejas teksta abstraktums tomēr noved līdz graujošam finālam - lai arī māsīcas sāncenses asinīm aptraipīto Elizabeti pie grīdas spiedošie griesti varbūt ir par daudz uzskatāma zīme, aktrises krampjainā, sāpīgā līšana pie troņa ir trekns un rezumējošs punkts.
Vērtējums: 4 no 5
Kroders savā elementā: izrāde, veidota pēc dikti daiļvārdīgā, tamdēļ jestri «kupīrētā» Šillera opusa, brēc - nav ko līst politikā (uz Mārtiņa Vilkārša elegantā askēzē izbūvētās skatuves šī metafora realizēta burtiski un iespaidīgi), ja gribi dzīvot normāla mirstīgā dzīvi! Elīnas Vānes robotiskā vampirella Elizabete (kādas smukas sarkanas actiņas un fūrijas pričene!) un Ievas Puķes porcelāniskā ￃﾠ la meitene ar pērļu auskaru Marija (uh, gracioza kā izlieta Skārletas Johansones kopija no filmas!) to arī dara - GRIB! Dzīvot. Bet nesanāk. Vara šajā mānīgi mājīgajā koka kamīnzālē smacē un nogalina ne tikai katru «dabisko sievieti», bet arī abu karalieņu nasko «aplecēju» pulku - plebejiski sīkos vīrietīšus (un no «vīrietīšu» vidus gana veikli intrigantus un viltus varoņus zīmē Aigars Apinis ar Ivo Martinsonu), kurus kostīmmāksliniece Anna Heinrihsone statuāri glītās formās izkārtojusi kā šaha figūras kādā nolemtā rituālā. Mums viegli - mēs zinām, ka šīs būs netīrās varas spēles ar paredzamu nesmuku galu (tādēļ izrāde vietumis kļūst pat par komēdiju, un tas priecē), taču - vai tā dēvētie mēs no svešas vēstures kļūdām mācāmies?#