Saka, nelaime nenāk viena... Liela daļa sabiedrības Rietumos jau tā ir svēti pārliecināta, ka ekonomiskajā krīzē vainojami ne tikai politiķi, bet arī baņķieri un finanšu aprindas plašākā nozīmē. Nu šo pārliecību nostiprina skandāls Lielbritānijas banku sektorā.
Protams, emocionālo attieksmi nodrošina tas, ka finansisti strādā ar ikvienam saprotamu preci - naudu; nav dzirdēts, ka tādi sašutuma kliedzieni atskanētu, piemēram, par manipulācijām kuģu fraktēšanas tirgū... Nauda cilvēkiem ir pārāk būtiska lieta, lai mierīgi ļautu kādam ar to neglīti izdarīties. Kur skatās tirgus uzraugi?!
Tomēr patiesībā šādi banku skandāli ir neizbēgami vairāku iemeslu dēļ. Jebkurā biznesā vienmēr būs savas melnās avis. Jo sarežģītāka ir kādas konkrētās nozares struktūra, pielietotie instrumenti, jo grūtāk valstij un uzraugiem kontrolēt nozari. Sākas vecā labā skriešanās, kurš kuru apsteigs: valsts ar jaunu regulējumu vai nozares dalībnieki ar inovatīvu risinājumu regulējuma apiešanai. Skandāli pierāda arī to, ka nevar paļauties uz tirgus pašregulāciju - ka citi dalībnieki-profesionāļi pamanīs konkurentu nedarbus, pat ja tie paslīd garām presei un uzraugiem.
Līdz ar to secinājums ir zināmā mērā paradoksāls. Lai gan finanšu sektors tiek uzskatīts par vienu no globalizētākajiem, klientu attieksmē arvien nozīmīgāks būs lokālais faktors - cik daudz klients zina par konkrēto banku, vai tā ir nosacīti «vietējā», jo šāda iesakņotība lokālajā tirgū tiks uztverta daļēja garantija tam, ka baņķieri centīsies uzvesties kaut cik godprātīgi, ka «pilsētā» par nebūšanām bankā uzzinās kaut cik savlaicīgi.