Pirmo reizi pacientam izrakstot kompensējamās zāles, ārstu pienākums turpmāk būs norādīt receptē lētākās jeb tā sauktās references zāles. Lēmums it kā vērsts uz pacientu līdzekļu ekonomiju, taču vai vienmēr un visiem lētākais ir arī labākais? Kurš būs tas, kurš patiešām ietaupīs, un vai, taupot uz veselību, netiks ietaupīts uz dzīvību?
Vai jāsagaida veselības problēmas?
Izvērtējot lētākā references līdzekļa izrakstīšanu attiecībā uz inkontinences līdzekļiem, kas ikdienā vitāli nepieciešami faktiski ikvienam urīna nesaturēšanas slimniekam, saskatu vairākas problēmas. Pirmā - risks veselībai. Pacientam ar urīna nesaturēšanu būtiski lietot sev atbilstošus līdzekļus, kas nodrošina viņam normālu dzīves kvalitāti. Lietojot nekvalitatīvus inkontinences līdzekļus - ieliktnīšus, jostbiksītes vai autiņbiksītes, kam nav izmantots piemērots materiāls vai nav atbilstošas uzsūktspējas, viņi riskē iedzīvoties noberzumos, iekaisumos vai pat izgulējumos. Īpaši bīstami tie var izrādīties gulošiem slimniekiem. Vai tiešām jāgaida, līdz pacientam sākas veselības problēmas un jāiegulda papildu nauda dermatīta ārstēšanai, lai tikai tad ārsts nākamajā reizē drīkstētu viņam izrakstīt kvalitatīvāku izstrādājumu, kas nerada draudus veselībai?
Izdevumi tiek pārlikti no valsts uz pacienta pleciem
Otra problēma - var gadīties, ka ietaupījuma vietā pacientam nāksies piemaksāt. Lētākajiem izstrādājumiem nebūs izmantots tik kvalitatīvs absorbents, līdz ar to nebūs atbilstošas uzsūkšanas pakāpes. Izrakstot pacientam daudzumu, ar ko viņam jāiztiek mēnesi - 90 izstrādājumu par lētāku cenu, neatbilstošās uzsūkšanas pakāpes dēļ šie izstrādājumi būs nepieciešami vairāk un līdz mēneša beigām nepietiks. Taču jaunu recepti pacients vēl nedrīkst saņemt, un līdz nākamā mēneša sākumam trūkstošie izstrādājumi viņam jāpērk pašam par pilnu cenu. Nekādas atlaides! Parēķināsim, cik tas viņam mēnesī izmaksā! Ja pieņemam, ka ar 50% atlaidi pacients nopērk 90 izstrādājumu par 20 latiem, pēc tam trūkstošajām dienām - par pilnu cenu, tas nozīmē papildus vismaz 10-20 latu izdevumus. Savukārt nopērkot kvalitatīvākus izstrādājumus ar 50% atlaidi par 25 latiem, viņš iztiek visu mēnesi, neriskējot ar veselību. Iznāk, ka ar lētāko līdzekli viņš nevis iegūst, bet zaudē!
Galarezultātā ietaupīs nevis cilvēks, bet valsts, kas ar šādu lēmumu iegūst iespēju samazināt budžeta izmaksas kompensējamajiem medikamentiem. Savukārt pacients vai nu maksās papildus, vai arī knapināsies ar izrakstītajiem izstrādājumiem, līdz iedzīvosies ādas iekaisumos, izgulējumos. Rezultātā atkal papildu izdevumi ārstēšanai - ziedēm, plāksteriem, pārsiešanai. Un ja, nedod Dievs, pacients iedzīvojas smagā izgulējumā un infekcijā un nonāk līdz stacionāram vai ja nepieciešama jau ķirurģiska operācija, kas valstij izmaksā tūkstošus, kur te ekonomija?!
Iepirkumos dabū «kaķi maisā»
Par to, ka lētākais risinājums ne vienmēr ir labākais, uzskatāmi liecina elektronisko iepirkumu konkursu rezultāti sociālās aprūpes namos un citās valsts iestādēs. Iepērkot nepieciešamās preces, vadoties tikai pēc zemākās cenas, reāli tiek pirkts kaķis maisā. Rēķinoties ar piedalīšanos iepirkumu konkursos, ražotāji pielāgo izstrādājumu aprakstus to prasībām, un rezultātā visu ražotāju izstrādājumu apraksti ir ļoti līdzīgi. Cik lielā mērā tie atbilst realitātei, neviens nepārbauda, jo vērā tiek ņemta vienīgi lētākā cena. Gala iznākums ir kā Kalkūnu gadījumā, kur aprūpes centrā novārdzinātajam zēnam nebija nedz atbilstoša izmēra, nedz atbilstošas uzsūkšanas pakāpes autiņbiksīšu, jo aprūpes centrā lietoja to, kas nu viņiem bija. Tāda situācija ir nepieļaujama! Ģimenē par šādiem slimniekiem visbiežāk rūpējas, cenšas nodrošināt labāko, bet aprūpes centros viņi ir pilnīgi neaizsargāti, un to pierāda arī Kalkūnu situācija. Ja bērna māte nebūtu pacēlusi jautājumu par to, kāda ir aprūpe valsts iestādē, neviens par to neuzzinātu. Protams, ka ir jāekonomē, bet ir jāizsver, uz kā rēķina ietaupīt. Katrā ziņā ne uz cilvēka dzīvības rēķina! Taču valsts uz to piever acis. Lai kaut ko mainītu, šiem te aprūpes centriem, iestādēm, slimnīcām vajadzētu būt vienotiem un lūgt veselības ministru mainīt aplamo iepirkumu kārtību. Vai bailes no korumpētības, kāda negodprātīgas rīcības tiešām ir tik lielas, lai neļautu iestāžu vadītājiem pašiem izvēlēties medikamentus un līdzekļus, kas viņus apmierina, par kuru kvalitāti viņi ir pārliecinājušies un kuru lietošana ļauj ieekonomēt budžeta līdzekļus?!
Par ārstu sirdsapziņu un NVO, kurās neieklausās
Viens no biežāk minētajiem argumentiem, kāpēc ārstiem jāuzliek par pienākumu izrakstīt lētākās zāles, ir - lai ārsti nevarētu izrakstīt to ražotāju medikamentus un līdzekļus, kuri «uzsauc» viņiem ārzemju braucienus un dārgas dāvanas. Tā apgalvojot, visi ārsti tiek mērīti ar vienu mērauklu, kaut gan - esmu pārliecināta - normāls mediķis pirmām kārtām rūpēsies par sava pacienta veselību un labklājību, nevis par savu labklājību. Lai paliek uz ārsta sirdsapziņas, vai viņi izraksta līdzekļus, kas ir labākie pacientam, vai to ražotāju, no kuriem saņem kukuļus. Un lai valsts augstākās amatpersonas rāda viņiem pozitīvu piemēru! Mūsu valstī ir daudzas nevalstiskās organizācijas, kuras nodarbojas ar pacientu interešu aizstāvību, diemžēl valsts tajās ne vienmēr ieklausās un reizēm pat pārmet svešu interešu lobēšanu. Taču tieši nevalstiskās organizācijas vislabāk zina pacientu sāpi. Ja valsts apzinātos, ka tai ar šīm organizācijām ir kopīgs mērķis - rūpēties par pacientiem, situāciju veselības jomā noteikti būtu iespējams uzlabot. Cerams, ka jaunā veselības ministre labāk par līdzšinējo sapratīs veselības jomas problēmas un vairāk rūpēsies par pacientiem, nevis valsts vajadzībām.