Vladimirs šajā skolā par sporta skolotāju strādā jau 18 gadu, bet pirms gada uzņēmās pildīt ģenerālsekretāra pienākumus pēdējos gados panīkušajā Latvijas Neredzīgo sporta savienībā (LNSS). «Bija žēl pamest novārtā talantīgus jauniešus. Viņiem jādod iespēja sevi realizēt sportā, bet nebija neviena, kas to uzņemtos,» savu lēmumu skaidro Vladimirs, kurš, pēc kolēģu un šo lauciņu pārzinošu cilvēku sacītā, ir galvenais un gandrīz vienīgais cilvēks Latvijā, kas neļauj sportam pazust no vājredzīgo sabiedrības.
Palīdz bērniem atvērties
«Pie mums mācās bērni ar dažādiem redzes traucējumiem, kā arī ar dažādu psiholoģisko stāvokli. Bērni, kas zaudējuši redzi apzinātā vecumā, to pārdzīvo daudz smagāk. Dažs tā ieslēdzas sevī, ka no viņa nevar izdabūt nevienu lieku vārdu. Ir tikai divi veidi, kā šādus bērnus var atvērt - ar mūziku vai ar sportu, un Vladimirs izdara visu, kas ir viņa spēkos, un pat mazliet vairāk, lai bērniem atgrieztu dzīvesprieku un vēlmi iekļauties sabiedrībā,» saka Strazdumuižas internātskolas direktore Ligita Ģeida.
Vladimirs atzīst, ka kontingents, ar kuru strādā, ir visai kūtrs. Līdz ar ierobežotajām iespējām mazinās arī bērnu aktivitāte un viņu vecāku interese darīt vairāk par minimumu. Tādēļ viņš bieži vien «cīnās ar vējdzirnavām», taču patīkamākais ir tas, ka viņš visbiežāk uzvar šajā cīņā. Kolēģe Ieva Klīve zina teikt, ka Vladimira idejas ne vienmēr patīk arī bērnu vecākiem. «Cik viņš nav dzirdējis pārmetumu savā adresātā?! «Kas tas par neprātu? Viņš liek mūsu bērniem ziemā iet ārā un slēpot!» mēdz dusmoties vecāki. Taču, redzot, kāds bērniem prieks par to, ka viņi to spēj, nerodas šaubas, ka Vladimirs pareizi dara.»
Strazdumuižas skolas direktore pastāstīja arī gadījumu, kad Vladimirs aizveda uz sacensībām bērnu no nelabvēlīgas ģimenes. Bērns līdz tam tikpat kā nekad nebija «ārā», nezināja ne pieklājības etiķeti pie galda, ne to, kā uzvesties sabiedrībā… Vladimirs viņam pavēra plašāku skatu uz pasauli, veicinot bērna integrāciju un patstāvību. Turklāt Vladimirs ir lielā cieņā starp bērniem, jo, pirmkārt, ir viņiem autoritāte, otrkārt, sekmē bērnu vērtību sistēmas veidošanos.
Kolēģe Sarmīte Rozīte piebilst, ka Vladimirs pret savu darbu attiecas ļoti nopietni, reizēm pat ar fanātismu. «Viņš ļoti rūpīgi pēta skolēnu diagnozes, turpina pašizglītoties un ne tikai aicina skolēnus izpildīt konkrētus uzdevumus, bet arī vienmēr gatavs atbildēt un paskaidrot, kāpēc nepieciešams tieši šāds vingrinājums, kurš muskulis jāattīsta vairāk.»
Iegulda savu naudu
Viena lieta, ka V. Priede savā brīvajā laikā organizē sporta sacensības vājredzīgajiem Latvijā un talantīgākos izvadā arī aiz robežām, taču cita lieta, ka LNSS mazā budžeta dēļ viņš nereti pasākumu organizēšanā un balvām tērē arī savus personīgos līdzekļus. Skolas direktore sašutumā pat visai pikti nobubina, ka viņš ir dulls: «Viņš nesen apprecējās, viņam ir bērns - būtu par ģimeni domājis, bet šis vēl ar naudu mētājas.»
Šovasar Vladimirs kopā ar savu bijušo skolēnu un tagadējo priekšnieku LNSS prezidentu Kasparu Biezo aktīvi piedalījās Edgara Kļaviņa trenēšanā. Edgars izpildījis A normatīvu Londonas paralimpiskajām spēlēm. «Zinu, ka Vladimira sieva nav sevišķi priecīga par to, ka «zogu» viņu ģimenei Vladimiru,» atzīst Edgars. Vladimirs gan ar to nelepojas. «Ir man tāds grēks… (nopūšas). Taču par to drīzāk esmu pelnījis brāzienu, nevis uzslavas un atzinību. Reizēm jūtu, ka ar bērnu attiecības nav tik mīļas, kā gribētos. Mēģināšu laboties.»
Vladimira plānos ietilpst ne tikai uzturēt Latvijas vājredzīgo un neredzīgo sportu esošajā līmenī, bet arī attīstīt to un pacelt latiņu vēl nebijušos augstumos. Viens no tuvākajiem mērķiem ir attīstīt un ieviest Latvijā jaunas sporta disciplīnas. Bērni un jaunieši ļoti iecienījuši tandēmriteņus, taču to iegādāšanās regulāriem treniņiem ir dārgs prieks. Tāpat viņš cer uzlabot sportošanas iespējas vājredzīgajiem ārpus Rīgas.