Etniskā retorika un tās uzturēšanai veikti pasākumi ir vērā ņemama politiskās dzīves daļa jebkur pasaulē, kur vien tam ir priekšnosacījumi, un Latvija nav izņēmums. Cits jautājums, cik tas konkrētajā gadījumā ir saprātīgi.
Var jau būt, ka Vienotās Latvijas rīkotā parakstu vākšana par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā ir gluži vai ar formulas palīdzību izkalkulējams krievvalodīgo ētosa atbildes gājiens līdzīgai latviskās nacionālās apvienības parakstu vākšanai par izglītību tikai valsts valodā (šeit paspiež, tur - nāk laukā), tomēr gan spiedējiem, gan reaģētājiem, gan jo vairāk plašajai tautai, uz kuru tas viss vērsts, vēlams pārdomāt tā jēdzīgumu.
Pirmām kārtām latviešu valoda nav tik akūtās briesmās, ka par to būtu jālemj referendumā. Savukārt krievu valodas kā otrās valsts valodas atbalstītājiem tā ir neprātīga šaušana pašiem sev kājā, panākot vēlamajam pretēju efektu (ja vien mērķis dažiem nav ažiotāžas uzturēšana ap savu nerealizēto ego). Būsim reālisti - otras valsts valodas Latvijā nebūs. Savukārt klaigāšana par to lieki radikalizē daļu šaubīgāku latviešu, kam no jēdzīgas ikdienas sadzīvošanas starp latviešiem un krieviem prāts tiešām var tikt pavērsts domāt, ka «ar tiem krieviem» nav labi. Laikā, kad valsts augstākajā līmenī tiek runāts par pilsonības politikas koriģēšanu, piešķirot pilsonību automātiski pēc 1991. gada 21. augusta dzimušajiem, tas nav Latvijas krievu interesēs.