Saeimā šonedēļ īslaicīgi uzvirmoja kašķis ap deputāta Seržanta pausto kādā intervijā, ko daži viņa kolēģi bija iztulkojuši kā «rasistisku». Uzreiz jāsaka, bijušā kolēģa presē mēģinājums izdarīt kaut kādus vispārinājumus, noliekot blakus Latvijas valstij naidīgu personāžu tautību un viņu aktivitātes, bija aplams. Kā visi vispārinājumi. Tomēr vai nav liekulība, ja «politapzinīgi» ceļam trauksmi, kad runa ir par ebrejiem, un vienlaicīgi vienā mierā visaugstākajā līmenī klāstām, ka starp patvēruma meklētājiem vēlamies atlasīt kristiešus? Šādi acīmredzot apgalvojot, ka kristieši Sīrijā vienmēr ir tikai cietēji, kuri tikai pagriež otru vaigu. Dažos gadījumos esam ārkārtīgi acīgi, citos - ne.
Tomēr sliktākais, manuprāt, ir tas, ka šāda politkorektuma (turklāt, atkārtošu, selektīva) rezultātā publiskas personas sāk vairīties no «riskantām» tēmām vispār. Lai gan «riskantumu» mēs paši esam izdomājuši. Runāt var par jebkuru tēmu, un Rietumos, uz kuriem savā «politkorektumā» mēs, cik saprotu, orientējamies, tas arī notiek. Minēšu divus piemērus.
Lai gan kopš materiāla publikācijas pagājusi tikai nedēļa, vismaz pagaidām debesis nav sagāzušās pār kādu amerikāņu intelektuāļu aprindās populārā The New Yorker autoru, kurš atļāvās apšaubīt tēzi, ka par afroamerikāņu radīto mūziku, literatūru utt. pilntiesīgi, pilnvērtīgi varot izteikties tikai paši afroamerikāņi. Tas būtu tas pats, kas apgalvot, ka «pa īstam» Mocartu var izjust tikai eiropieši, negantais autors raksta (te minētā publikācija http://www.newyorker.com/news/daily-comment/race-art-and-essentialism). «Slēptais rasists»? Acīmredzot par tādu viņu neuzskata, un cilvēks normāli debatē.
Par kutelīgu tēmu var runāt jo veiksmīgi tad, ja tas notiek bez paaugstināta asinsspiediena, toties ar veselīgu humora, pašironijas devu. Lūk, nesena publikācija britu kreisi liberālajā The Guardian, kurā aplūkoti apgalvojumi par seksuālo minoritāšu «mafiju» radošajās industrijās (http://www.theguardian.com/books/2016/apr/08/gay-conspiracy-homosexual-culture-liberated-arts). Man nez kādēļ liekas, ka mūsu «platuma grādos» šādas tēmas izvēlas necilāt vispār - ne labu, ne sliktu, ka tikai kāds kaut ko nepārprot.
Varētu turpināt likt saites uz paškritiskām vai kritiskām publikācijām par feminismu, dažādām minoritātēm, «svētiem simboliem» utt. Problēma ir nevis tēma, bet tas, kā par to runā. Protams, risks, ka sanāks neveikli un nāksies skaidroties, ir liels. Tomēr pakāpeniski pat «politkorektie» Rietumi to mācās. Savukārt, ja Latvijā uz katru klupienu publika reaģēs tik sakāpināti, neviens nemācīsies runāt un attiecīgi arī nerunās.