Sapni par zaļo putnu uz publiskām sarunām pārlieku skopais Bergmans jau piesauca savā pēdējā lielajā intervijā 2001.gada decembrī _Reuters_. Amizants ir fakts, ka šajā sarunā režisors, gluži otrādi, atzina: «Man kā visiem normāliem cilvēkiem ir bail no putniem, taču nesen man pirmo reizi viens tāds liels, zaļš un trokšņains parādījās sapnī - tā noteikti bija vēsts no manas sievas Ingridas. Putns mani sauca.»
Lai kaut kā notušētu drūmo pauzi, kas iestājās studijā (jo faktiski Bergmans ar ķērcošo putnu apzīmēja nāves vēstnesi - viņa piektā sieva Ingrida fon Rozena mira 1995.gadā, un Bergmans uzreiz pēc viņas nāves iegravēja savu uzvārdu kapakmenī blakus Ingridas vārdam Roslagsbru baznīcas pagalmā Ziemeļnorteljē), intervētājs sarunu viltīgi novirzīja uz abstraktāku tēmu - sapņu un reālās dzīves robežām. Taču Ingmars turpināja malt savu: «Man vispār grūti atšķirt sapņu pasauli no reālās, taču ne tāpēc, ka esmu režisors, bet gan tāpēc, ka esmu liels melis. Melošana - tā ir mana bēgšanas forma no soda jau kopš bērnības. Manī tup neskaitāms daudzums dēmonu un kārdinātāju, viņi katru mīļu brītiņu man uzglūn, un es krītu panikā un izmisumā. Es meloju nepārtraukti un visiem, un es ticu tam, ko pats saku.»
Tā kā Bergmans kopš milleniuma pārsvarā dzīvo savā mājā Fores salā kaimiņos Gotlandei, viņš atļaujas no Stokholmas izrakstīt jaunākās filmas, lai tās skatītos lepnā vientulībā personīgajā Aitu salas nama kinozālē. Laiku pa laikam Meistars norāda, kurus viņš vispār uzskata par tiesīgiem nodarboties ar kino uzņemšanu (sarunā ar Reuters šī laime tiek zviedram Lūkasam Mudisonam, kanādietim Atomam Egojanam, krievam Aleksandram Sokurovam un dānim Larsam fon Trīram, kurš «vispār jau pats nemaz neapjēdz, cik ģeniāls viņš ir»). No šiem Bergmana ģēniju sarakstiem režisora dzīves laikā baidījās, un tēma Bergmans + līdzgaitnieki joprojām ir viena no sāpīgākajām zviedru kinematogrāfistu aprindās.
Bergmana ietekme un vara bija milzīga - režisors ne tikai drīkstēja nopirkt sev vietu vairākās valsts kapsētās (viņa pīšļi atdusas Fores salā, burvīgā pakalniņā pie ciema dievnama ar skatu uz Baltijas jūru, kaut arī kapakmens ar Bergmana vārdu arī Roslagsbru stāv neskarts), bet pēc viņa rekomendācijām - mājieniem - Zviedrijas kultūras naudas turētāji piešķīra finansējumu citu režisoru filmām (par visām šīm spēlēm var izlasīt apjomīgajā sarunu un bilžu grāmatā albumā 5 cēliens, ko apkopojis Bergmana draugs - vienīgā pietuvinātā persona no masu mediju puses - fotogrāfs un žurnālists Bengts Vanseliuss).
Taču paradokss ir tas, ka attieksme pret Bergmanu - zviedru kultūras pieminekli, valstij izdevīgu (joprojām pelņu nesošu) trendu ir monumentāli pozitīva, taja pašā laikā viņu kā cilvēku un kinorežisoru, sevišķi jaunā paaudze, vērtē visai skeptiski. Zviedrijā neeksistēja Bergmana kults, tas sākās pēc «vienīgā zviedra - četru Oskaru laureāta» nāves.
Zviedrija ir pēdējā valsts Skandināvijā, kurai nebija sava starptautiskā teātra festivāla (Somijā bija Tamperes fests, vecākais teātrāļu saiets ziemeļvalstīs, Norvēģijā ir prestižie Bergenas un Oslo festivāli, Dānijā - bars starptautisko projektu - «inovatīvā teātra» aktivitāšu).
Kopš šīs vasaras (27.jūnijs-6.jūlijs) arī Zviedrijai ir pompozs starptautisks pasākums - uzreiz «divi vienā», jo Bergmanfestivalen apvieno ne tikai abas I.Bergmana radošās stihijas teātri un kino, bet iekļauj veselu gūzmu starpdisciplināru mākslas projektu. Piemēram, paralēli teicamu ārzemju teātru viesizrādēm par tēmām, kas sasaucas ar Bergmanu interesējošām eksistences problēmām, tika realizēta Dramaten (Karaliskā drāmas teātra) šefa Stēfana Valdemara Holma iecere - teātra skatuvēs uzvest Bergmana kinoscenārijus: Amsterdamas teātris Tunnel rādīja Čukstus un kliedzienus, Hamburgas Thalia - No marionešu dzīves. Kaut gan Bergmans kategoriski bija pret šādu kino pārtaisīšanu par teātri. Viņš to aizliedza oficiāli - caur autortiesību aģentūru Norstet.
Taču visbūtiskākā problēma Zviedrijai nav vis dižā režisora radošā mantojuma saglabāšana - Bergmans dzīves laikā savus arhīvus novēlēja zviedru filminstitūtam, pie kura izveidots Bergmana fonds (www.ingmarbergmanfoundation.com). Ir valdības programma un milzīga nauda, lai fonds darbotos. Problēma ir ar Bergmana pēdējās gribas izpildīšanu. No vienas puses, režisors vēlējās savā Fores salas mājā atstāt muzeju un starptautisku radošo namu. No otras - ir oficiālais testaments, kurā visi Bergmana Fores īpašumi tiek novēlēti deviņiem bērniem (māja un zeme jāpārdod «par visaugstāko izsoles cenu» Christie's aukcionā, nauda jāsadala). Vairāksolīšanas process jau ir sācies. Cipari sasnieguši 120 miljonus un turpina augt. Zviedrijas valdībā savukārt nodibināta komiteja ar ekspremjerministru Ingmaru Karlsonu vadībā, lai valsts sameklētu tik milzīgu summu. Pēdējā Karlsona komitejas aktivitāte ir sludinājumi pa lappusi ietekmīgajos kinoindustrijas žurnālos Variety un Hollywood Reporter ar lūgumu kinopasaules biznesa titāniem Stīvenam Spīlbergam & Co palīdzēt izpirkt no izsoļu nama I.Bergmana mantojumu - kopā ar visu zaļo putnu.