Vasarā izmirkšana lietū līdz pēdējai vīlītei ir viena no Karači bērnu lielākajām un gaidītākajām izpriecām - tas ne tikai atveldzē no uzmācīgi spiedīgā karstuma, bet arī dod iespēju pamatīgi izskrieties pa peļķēm. Un bērni nav vienīgie - balkonos un uz māju jumtiem var manīt arī citus ģimenes locekļus, kas tikpat priecīgi kā bērni sagaida un sveic no debesīm līstošo svētību.
Man, augušai Latvijas zaļajā dabā un nokrišņu pārpilnībā, lietus gandrīz vienmēr ir saistījies ar rudenīgu pelēcību un nomācošu drēgnumu - sezonu, kad Latvijā parasti līst visvairāk. Ir jau, protams, arī Latvijā piedzīvotas izteikti sausas un tveicīgas vasaras, kad lietus nolīšana kļūst par ilgi gaidītu svētību un tiek īpaši pieminēta. Tomēr svētība, par kādu lietus tiek uzskatīts Pakistānā, liekas esam daudz dziļāka un emocionāli piesātinātāka.
Latviešiem sausākas vasaras laikā lietus parasti nes atvieglojuma sajūtu, ka beidzot mazdārziņi vairs nebūs jālaista un piemājas mauriņos parādīsies svaiga zālīte, turpretim pakistānieši, lietum atnākot, neviltoti un vaļsirdīgi par to priecājas: bērni skrien pa peļķēm, bet pieaugušie mirkst lietū un pateicas Dievam. Sievietes lietus laikā parasti rosās pa virtuvi, gatavojot tradicionālās pakoras - karstas eļļas peldē ceptus gardumus, ar ko vietējie svin lietus atnākšanu.
Sākumā šī sajūsma par lietu man likās nedaudz uzspēlēta un mākslota. Tomēr pēc Karači sausajā klimatā pavadītajiem gadiem tagad arī es kā mazs bērns priecājos par to, arī es skrienu uz virtuvi gatavot pakoras. Grūti ir ielikt vārdos to īpašo un dvēseli veldzējošo sajūtu, kad pēc vairākiem sausiem mēnešiem atkal beidzot sāk līt. Atdzīvojas ne tikai cilvēki, bet visa pilsēta: koki un krūmi, atbrīvojušies no biezās putekļu kārtas, ir spilgti zaļi, ielas tiek noskalotas tīras, un pat virs pilsētas mūžīgi gulošais smogs uz laiku liekas izzūdam.
Un vēl - latvieši pēc lietus bauda svaigi zaļās zāles un lapu smaržu, turpretim pakistānieši priecājas par īpašo aromātu, kas rodas, lietum sajaucoties ar putekļiem.
Vietējie dzejnieki ir daiļrunīgi apdziedājuši gan lietu, gan šo īpašo mitro putekļu aromātu neskaitāmās dzejas rindās - visbiežāk romantiskās mīlestības vārsmās. Tie, kam nav svešas indiešu filmas, viegli sapratīs, par ko ir runa, jo neviens mīlnieku duets neizpaliek bez lietū filmētām ainām.
Mani bērni nevar vien sagaidīt vasaru, kad atkal brauksim ciemos pie Latvijas vecmammas. Uzers un Hafsa ir sajūsmā par Latvijā tik bieži sastopamo «labo laiku», kad debesis ir pilnas melnu mākoņu, spožu zibeņu un lietus. Tad, apbruņojušies ar lietussargiem, viņi skrien laukā meklēt tumšāko debess pamali, jo labi zina, ka tieši tur var lūkot pēc Pakistānā tik reti sastopamā debesu brīnuma - varavīksnes.