Sešu gadu vecumā kopā ar māti un vienpadsmit gadu veco māsiņu uz Sibīriju izsūtītā Broņus trīs vecākie brāļi arī atradušies mežā, visi trīs krituši nevienlīdzīgajā karā. Dzūkija arī uzskatāma par vienu no galvenajiem reģioniem, kur tiek uzturēta senā degvīna jeb kandžas tecināšanas tradīcija, taču to pagaidām nav izdevies legalizēt lietuviešu kulinārijas mantojuma aizstāvjiem, kas vēlas panākt likuma pieņemšanu Seimā par atļaujas izsniegšanu gatavot šo dzērienu lauku tūrismā nodarbinātajiem un tiem, kas reģistrējušies kā amatnieki. Kā stāstīja kāds pieredzējis lietuviešu mežzinis, kandžas tecināšana mežos notiekot pilnīgā slepenībā nelielās fabriciņās, tādēļ skeptiski novērtē _Dienas_ izredzes klātienē apskatīt dzēriena pagatavošanu. Stingri ievērotā anonimitāte palīdzot izvairīties no nepatikšanām. Esot arī tā, ka kandžas darinātāji saņemot «noplūdināto» informāciju par paredzēto kārtības sargu reidu un mobilo ražotni pārvietojot uz citu drošu vietu plašajos mežos.
Ar tarbiņu Sibīrijā
Sešus gadus vecajam Broņum ar māti un māsu mājas bija jāatstāj 1947. gada 19. decembrī. Bijis auksts. Kāda kaimiņiene atnākusi un iedevusi zēnam dūraiņus. «Pateica, ka brāļi esot bandīti un tāpēc mūs sūta uz Sibīriju. Labi, ka viens no krievu karavīriem, zinādams, kurp braucam, nošāva vienu no mūsu cūkām. Pateica, lai gaļu paņemam līdzi,» stāstīja Broņus. Izsūtījumā dzīvojuši ārkārtīgā nabadzībā, bieži vien gandrīz vai cietuši badu. «Es kā mazs zēns ar tarbiņu staigāju pa ciemu, prasot kaut ko ēdamu. Bet arī ciems bija ļoti nabadzīgs. Daudzi krievu vīrieši krituši karā, lielākoties palikušas tikai sievietes. Bija pat tā, ka pārgrieza uz pusēm kartupeli un iedeva man pusīti. Kad ieradās izsūtītie moldāvi, viņi vārīja kukurūzas putru mamaligu. Arī to ielika manā maišelī. Atnācu mājās, izbēru visu tarbas saturu uz galda, trijatā sadalījām un paēdām,» stāsta Broņus.
Atpakaļ Lietuvā
Broņum bija 17 gadu, kad visi trīs atgriezušies dzimtajā Puvočejas ciemā. Nav bijis kur dzīvot, jo vācieši viņu māju sagrāvuši. Pēc kāda laika uzbūvējuši šķūni, ielikuši logus, uzmūrējuši krāsni un tur arī dzīvojuši. Daudz nepatīkamu brīžu piedzīvots saskarsmē ar dažu labu tautieti, kas viņu ģimeni nicīgi apsaukājis par bandītiem. Arī vietējā vara bijusi negatīvi noskaņota. «Mūs negribēja pierakstīt. Tad mamma devās pie rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja un lūdza, lai pieraksta. Viņa krita ceļos, bet nekā. Tad atgriezāmies mājās un tāpat dzīvojām, un par mums vairs neinteresējās,» atceras Broņus. Kad būvējuši pašreizējo māju, kas uzcelta divos gados, papildu ienākumus Broņum, kurš 45 gadus nostrādājis mežā, devusi kandžas gatavošana. «Mēs ar svaini kopā taisījām kandžu, 52-53 grādus stipru. Padomju laikā kaut kā jau vajadzēja iztikt. Taisījām no rudzu miltiem. Ja cilvēks ir kārtīgs un necenšas par katru cenu lielāku daudzumu pagatavot, kandžai jābūt labai,» saka Broņus. Arī viņam mājā ir pašdarinātais alkohols, taču Broņus neatklāj, kas to brūvējis. Lietuviešu avīzē Fermera padomdevējs rakstīts, ka pirmās fabriciņas darbojušās jau XIV gadsimtā. To darbu sašaurinājuši 1529. gadā ieviestie nodokļi alkoholam. Tad arī Lietuvā parādījušās pirmās nelegālās kandžas tecinātavas, kurās saražotais degvīns nosaukts par samane.