Viņš vairākās ekspedīcijās to iepazinis pats un pie krucifiksiem klajā laukā un mazajos lauku dievnamos ierakstītos «babiņu dziedājumus» tālāk uzticējis četriem dažādiem latviešu komponistiem - jaunradei, mūsdienu kontekstam. Citiem vārdiem - piedzimšanai otrā dzīvē.
Pārvērtību rituāli
Interesanti, ka divas dzīves ir arī šim projektam izraudzīto komponistu Ģirta Biša, Jēkaba Nīmaņa, Valta Pūces un Ērika Ešenvalda darbiem. No vienas puses, ikvienam no tiem ir sava, atšķirīga seja un pašvērtība. Bet no otras - visi kopā saplūst vienā kopīgā metakompozīcijā, kur katrs opuss mistiskā veidā, taču dabiski noved pie jauna sākuma. Tā ir, pat neraugoties uz to, ka autori izpaudušies ļoti atšķirīgos «attālumos» no pirmavota: piemēram, Ģirts Bišs pat nepiedāvā atpazīt Rītausmai degošo vārdu melodiju, kuru dziedājusi Anna Bitāne no Bērzpils. Minimālistiskajā kora un elektronikas opusā pirmavots integrēts ne caur intonāciju, bet caur citiem matērijas impulsiem - skaņas spektru, pat elektroniski «pārvēršot» teicējas balsi... meža putnu dziesmā. Te nav nedz apdares, nedz kolāžas, kuras raksturīgas Biša kolēģu veikumam. Pievienojot Gaiķu Māra dzejas rindas, Bišs radījis pilnīgi jaunu skaņu un asociāciju telpu, tomēr balstītu uz pārtapšanas rituālu. (Cita lieta, ka pirmavots tā nobēdzināts, ka tāda patiesībā varētu pat nebūt.)
Gluži pretēji kolēģim rīkojušies Jēkabs Nīmanis Uzklausi, Māte un Valts Pūce trijdaļu cikliņā Sajūta. Sirds. Debesis, godājot un izceļot melodiju un tās dziedātājus, savukārt kori un orķestri atstājot fonā un neaizraujoties ar pārsteidzošiem faktūru savijumiem. Abi, šķiet, vēlējušies to pirmo dzīvi tieši un paralēli turpināt otrajā. Vienlaikus ir spilgti atpazīstams arī paša Valta Pūces stils - viņam raksturīgā vitalitāte uz akadēmiskās kamermūzikas un akustiskās popmūzikas robežas, viņam tipiskā vienkāršā, taču iezīmīgā harmoniskā valoda un suģestējošie ritmi. Tā arī ir virsvērtība, kuru komponistam tomēr (pēc paša teikā), izrādījies, tik grūti piešķirt. Dziedājuma melodijas un teicēja balss godināšanas ceļu savā Debess Litānijā izvēlējies arī Ēriks Ešenvalds, taču, atsperoties uz šī grodā pamata, viņš izaudzējis diezgan apjomīgu mūsdienu kompozīciju, kurā sasniedz iespaidīgas kulmināciju virsotnes.
Tā vai citādi - Sigvarda Kļavas iecerētais un īstenotais projekts ir unikāls un vērtīgs. Te kultūrvēsturiskā izziņa un unikālā tradicionālā tautas garīgā mantojuma saglabāšana un popularizēšana sastopas ar radošumu. Te valda laiku un paaudžu sastapšanās, krustošanās un paralēla eksistence. Savukārt visa projekta koncepcija kopumā rosina atcerēties līdzīgas domāšanas saknes tepat blakus, Lietuvā, kur vēl 70. gadu vidū radītajā skaņdarbā Dzūkijas variācijas kamerorķestrim un magnetofona lentei Broņus Kutāvičs sāk ar teicējas dziedātu tautas dziesmu un aizved to uz pilnīgi jaunu kontekstu.
Uz baznīcu tautastērpā
Vērtēt S. Kļavas ekspedīciju līdzgaitnieka režisora Uģa Brikmaņa filmu neņemos, te būtu nepieciešams nozarē profesionāli apkalts vērtējums - par kadru montāžu, izvēli, specifiskajiem kinopaņēmieniem un to izmantojuma jēgu. Mani tikai mazliet mulsina, ka šī 20 minūšu intermēdija koncerta vidū nav nedz īsti dokumentāls, nedz mākslas kino. Visspilgtāk uzrunā beigas - uzslāņojumu neaizēnots, neskarts tīrradnis, negaidīta otrā elpa - suitu sieva, kura ienāk baznīcā krāšņā tautastērpā un pēc tam notālēm redzama promceļā, cienīgi stumjot riteni. Mūsdienu dzīves piesitienu filmā dokumentētajai dziedāšanai piešķīris komponists Mārtiņš Brauns ar... mūsdienu sadzīves žanrus un kontekstus raksturojošu, tomēr neuzbāzīgu «muzikālo pavadījumu».