Toreiz valdība izvēlējās maigāko no KNAB piedāvātajiem variantiem, proti, lobēšanas atklātības principu noteikšanu valsts un pašvaldību institūciju ētikas kodeksos. Tagadējais KNAB priekšnieks Normunds Vilnītis publiski atzinis, ka lobēšanu tomēr nepieciešams regulēt stingrāk, norādot, ka, ja iestādēm būtu noteikts pienākums publicēt informāciju par konsultācijām ar lobētājiem, vieglāk būtu nosakāmas robežas starp tiesisku rīcību un noziedzīgu nodarījumu.
Dienas organizētās diskusijas dalībnieku viedoklis par to, cik strikti Latvijā būtu nepieciešams regulēt lobēšanu un vai šīs jomas sakārtošana šobrīd ir aktuāla, gan ir visai neviendabīgs.
Praksē viss jau notiek
«Šajā krīzes, kolīziju, pārmaiņu, ietekmes un resursu pārdales situācijā lobēšanas tematika ir pilnīgi noteikti ļoti augstu dienaskārtībā,» uzskata LTRK valdes loceklis Daniels Pavļuts.
Līdzīgās domās ir arī Tautas partijas politiķis Mārtiņš Zemītis: «Jautājums ir aktuāls, jo sabiedrībā vēl arvien ir ļoti lielas šaubas par to, vai viens vai otrs lēmums patiešām ir nolobēts un kādā veidā. Vai ar naudu zem galda, kas ir korupcija, vai kā normāls process, ar ko nodarbojas, piemēram, LTRK. Tur viss ir skaidrs, viņi ir lobisti, darbojas atklāti, iestājas par savu biedru interesēm.»
Savukārt Jaunā laika Saeimas frakcijas deputāts, parlamenta Tautsaimniecības komisijas loceklis Madars Lasmanis neslēpj, ka, lai arī likumdošanas līmenī lobēšana netiek regulēta, ikdienā deputāti ar to saskaras regulāri: «Es dienu dienā savā darbā saskaros ar tā saucamiem lobistiem. Uz Tautsaimniecības komisiju visu laiku nāk šīs interešu asociācijas - LTRK, kas sevī apvieno daudzus uzņēmējus, - visādas konfederācijas. Sava veida profesionālais lobisms jau veidojas. Vai šīs organizācijas vajadzētu ielikt likumā, kaut kā mākslīgi regulēt? Nezinu. Mūsu dīķis ir pārāk sekls, lai te notiktu lielās spēles.»
«Es nošķirtu divus jēdzienus - lobēšana un interešu pārstāvniecība. Ar interešu pārstāvniecību var nodarboties daudz un dažādas sabiedrības grupas, tā ir prakse, kas nostiprināta ikvienas demokrātiskas valsts konstitūcijā. Ir iespējamas dažādas formas un izpausmes - demonstrācijas, tikšanās ar vēlētājiem, raksti avīzēs. Tā visa ir interešu pārstāvniecība. Un tad ir kaut kas, ko sauc par lobēšanu. Par to izpratnes atšķiras. Ja paskatāmies pasaulē, tad lobēšanu tradicionāli uztver kā tiešu, nepastarpinātu ietekmi uz parlamentāriešiem, uz likumdevēju varu, lai panāktu izmaiņas tieši likumos,» skaidro D. Pavļuts.
Sabiedrības par atklātību Delna padomes priekšsēdētāja Inese Voika, kura klātienē diskusijā gan nepiedalījās, ir pārliecināta, ka Latvijā ir nepieciešams ieviest īpašu lobēšanas regulējumu, kurš skaidri definētu, kas ir lobēšana un kas - interešu pārstāvniecība.
Jāsāk ar Saeimu
I. Voika uzsver, ka būtu jāreģistrē ikviena interešu grupa, kas cenšas ietekmēt likumdevējus. «Ar reģistrēšanu nav jāsaprot atļauju izsniegšana, bet tikai reģistrēšanās. Ja mēs kā Delna vai jebkura cita organizācija sakāmies pārstāvam sabiedrības intereses, tad reģistrējoties tiktu definēts, kādas intereses šīs organizācijas pārstāv. Mēs redzam, ka ar ētikas kodeksiem gada laikā nekas nav mainījies un tie ir ļoti izplūduši, nekoncentrē uzmanību tieši uz lobēšanas jautājumiem. Šeit varbūt nav nepieciešams striktāks regulējums, bet gan saskaņota un enerģiska rīcība,» norāda I. Voika.
Viņa uzsver, ka tieši atklātības nodrošināšana ir viens no pretkorupcijas stūrakmeņiem un jaunu lobēšanas principu ieviešana būtu jāsāk ar Saeimu. «Kāda Saeimas komisija, piemēram, Mandātu un ētikas komisija kopā ar KNAB un, iespējams, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem varētu uzņemties vadošo lomu. Es ieteiktu koncentrēties tieši uz Saeimu un sākt ar visu organizāciju, kas pauž kādas intereses, reģistrēšanu. Arī Delnai tad būtu jāreģistrējas. Iedzīvotājiem, protams, būtu iespējas iegūt pieeju deputātiem, bet arī deputātu darbs būtu jāpadara caurskatāmāks, padarot publiskāku informāciju par to, kas ir tie cilvēki, kuri tiekas ar deputātiem, kam tiek izsniegtas caurlaides iekļūšanai Saeimā,» skaidro I. Voika.
Piekļuve likumdevējiem
«Tajos gadījumos, kad ir runa par starpniekiem, kas kāda uzdevumā lobē, šāda reģistra eksistence no pārstāvēto interešu caurspīdīguma viedokļa ir absolūti nepieciešama. Tā palīdzēs visām iesaistītām pusēm, tostarp atbrīvoties no tā, kas nav lobisms un ko Krimināllikuma izpratnē sauc par nelikumīgu tirgošanos ar ietekmi. Kas attiecas uz jebkura pilsoņa vai pilsoņu grupas iespējām pārstāvēt savas intereses, tām ir tiesības pastāvēt. Šaubos, vai te būtu jārunā par kādu akreditēšanu tikmēr, kamēr šeit tiek ievēroti kaut kādi zināmi principi,» uzskata D. Pavļuts.
Pēc M. Lasmaņa domām, lobētāju reģistra ieviešana nav nepieciešama: «Akreditācija tikai sašaurinātu to cilvēku loku, kas drīkst apmeklēt politiķus, paust savu viedokli. Tādējādi tiktu pat mazināta demokrātija. Latvijas mērogs ir tik mazs. Ko tad man darīt, ja mani uz ielas aptur iedzīvotājs un vēlas paust savu viedokli? Viņš arī savā veidā vēlas mani par kaut ko pārliecināt! Neredzu vajadzību radīt kādu institūciju, kas vēl īpaši reģistrētu lobistus. Normatīvo aktu anotācijās jau norāda, kuras asociācijas ir šo aktu saskaņojušas, paudušas pozitīvu vai negatīvu viedokli. Arī to jau var uzskatīt par pēdām likumdošanā.»
M. Zemītim dīvaini šķiet tas, ka stingrāku lobēšanas tiesisko regulējumu nepieprasa tās organizācijas, kas jau tagad visai sekmīgi darbojas kā spiediena grupas, piemēram, Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība. «Šīs organizācijas, iespējams, nav ieinteresētas kādā īpašā, caurspīdīgākā regulējumā, jo darbojas pietiekami sekmīgi. Konkrēts regulējums varētu vienu otru mazāk spējīgu lobistu nostādīt tādā pašā situācijā, dot tās pašas tiesības lobēt,» viņš pieļauj.
Savukārt D. Pavļuts uzsver, ka atšķirībā no ASV, kur interešu grupas savā ziņā ir spiestas piesaistīt profesionālus lobētājus, lai iegūtu piekļuvi likumdevējiem, Latvijā piekļuve nav problēma: «Latvijas sabiedrība ir tik neliela un tik plakana, ka brālēnu vai klasesbiedru sindroms ir un būs pietiekami spēcīgs vēl ilgu laiku. Piekļuve nav lobista kvalitātes rādītājs. Kvalitātes rādītājs ir leģitīma ietekme. Mēs, LTRK, vācam kopā simtiem uzņēmēju, nākam klajā ar kopīgu viedokli tad, kad esam izsvēruši, kas vēl notiek šajā laukā, kas ir iespējamie koalīcijas partneri, kas - pretinieki. Tā ir stratēģiska koalīciju veidošana. Kādā brīdī organizētā biznesa organizācijas sasniedz tādu apmēru un brieduma pakāpi, ka tās vairs nevar atļauties pārstāvēt atsevišķos viedokļus uz kopējo interešu rēķina.»