Zinu, kā Tu gaidi kādu ciemos. Vismaz aizsūtīšu Tev uz e-pastu salidojuma bildes. Nesapūlies ar sēdēšanu netā, vakarā piezvanīšu skaipā un izstāstīšu, kā man pa šo laiku ir gājis, kā arī kur Tu vari pasūtīt zāles, kuras atvedīs tieši Tev uz māju! Un Tu varbūt nolasīsi man kaut ko no sava topošā stāsta?»
Šādu aizkustinošu e-pasta vēstuli Ivetai Šakinai uz Viļakas novada Šķilbēnu pagasta Bāharevu viņas draudzene Kristīne pagaidām nav nosūtījusi, taču Lattelecom projekta Pieslēdzies, Latvija! akcijai 1+1=90 gan. Iespējams, drīzumā to varēs saņemt arī Iveta, jo akcijā dāvinātais dators jau saudzīgi novietots uz viņas galda, blakus Dievmātes skulptūriņai, drīzumā viņa cer ievilkt arī internetu. «Kaut arī pati nekur tālu ārā no mājas nevaru tikt, dators mani ir atvēris pasauli,» Ivetas smaids ir tik gaišs un starojošs, ka grūti noticēt par smago slimību, kas viņai atņēmusi daudzas iespējas, taču atstājusi ticību draugiem, Dievam un labestībai.
Palodze ar zeltastīgu
Pelēkajā novembra dienā Ivetas un viņas mammas Natālijas mazā istabiņa šķiet pielijusi ar zaļganu gaismu, kas laužas iekšā caur kuplajām zeltastīgām uz palodzes. Tā jau vairākus gadus ir Ivetas pasaule - neilgi pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes beigšanas Ivetai galvā atklāja audzēju, sekoja vairākas smagas operācijas. Par laimi, tagad veselības stāvoklis ir nostabilizējies, bet spēki joprojām nav atgriezušies tiktāl, lai varētu pilnvērtīgi strādāt, jālieto dārgi medikamenti, tomēr Iveta nežēlojas. Uz galda goda vietā novietots Šķilbēnu pagasta padomes diploms par sakoptāko sētu 2008.gadā. «Visu jau mēs abas ar mammu vien nevarētu paveikt, māsa palīdz piestādīt, mamma aplaista, bet es ravēju. Paguļu, atpūšos un atkal varu iet strādāt,» smaida Iveta. «Man nekad nav garlaicīgi. Kamēr gaišs, visādi darbiņi, bet pēc tam skatos televizoru, rakstu vēstules draugiem, skatos fotogrāfijas.»
Vai labāk raudāt?
Saņemt šopavasar akcijā dāvināto datoru uz Madonu braukusi radiniece, jo pati Iveta baidījusies, vai varēs izturēt garo ceļu. Arī tagad viņa pie datora ilgi nosēdēt nevar, taču katru dienu sanāk pa stundai, lai aplūkotu fotogrāfijas no dažādiem pasākumiem. «Draugi atnes diskus, es skatos bildes un jūtos, kā pati pabijusi tajā notikumā. Jaunās baznīcas iesvētīšanā Rekovā ievēroju lietas, kuras pat aculiecinieki bija palaiduši garām, brāļameitiņas izlaidumā arī visu no frizūras līdz kurpēm zināju. Atklāju smalkas, interesantas detaļas, pārdomāju scenāriju.» Šī klātbūtnes sajūta pagaidām ir lielākais Ivetas ieguvums no datora, jo kabelis Bāharevā nav ievilkts, bet Lattelecom mobilais internets maksā Ls 19 mēnesī. Tomēr Iveta cer, ka drīzumā kāda iespēja radīsies - īstajā laikā un īstajā vietā, tāpat kā Kristīnes un Sarmītes uzrakstītās vēstules akcijai. «Es jau nezināju, ka draudzenes to izdarījušas. Man vispār ir mīļi cilvēki apkārt. Es neesmu noslēgusies sevī. Tieši otrādi, es parasti esmu tā uzjautrinātāja, izstāstu kādu jautru stāstu, notikumu. Kopīgi izsmejamies, un labāk paliek. Vai būtu labāk, ja mēs kopā raudātu? Viss jau ar laiku atrisināsies. Draugi nemaz tik bieži neatbrauc, kāpēc lai mēs šo dārgo laiku izšķiestu raudāšanai?» saka Iveta.
Vēstules un stāsti
Iveta laikam gan ir viens no retajiem cilvēkiem, kas joprojām ar roku raksta saviem draugiem garas vēstules un sūta tās pa pastu. «Viegli nav, galva reibst, un acis nogurst, tomēr rakstu. Pa nedēļu sanāk gara vēstule ar dažādiem domugraudiem, ar notikumiem. Tad atnāk pastnieks, atnes mammai pensiju un paņem manas vēstules. Citreiz nākas piemaksāt par markām, jo bieza vēstule, bet Kristīnīte un citas draudzenes par tādām priecājas visvairāk.»
Iveta raksta arī garus stāstus par Bāharevas dzīvi un cilvēkiem. Tagad šajā mazajā ciematā uz pašas Krievijas robežas pie Kuhvas upītes palikuši tikai kādi 50 iedzīvotāji, tomēr arī te dzīve ir interesanta un daudzpusīga. «Manus stāstus gan laikam nevar publicēt, jo tie ņemti no dzīves, nav izdomāti, arī cilvēki sevi atpazīs, bet humora izjūtas ir dažādas - kurš sapratīs, kurš nesapratīs,» smejas Iveta un aicina nogaršot pankūkas ar pašas lasītu meža zemeņu ievārījumu.