Pieņemu, ir vecāki, kuru prātus dara nemierīgus jautājums, vai pieaugošā moderno tehnoloģiju ienākšana mācību procesā neveicina skolēnos apziņu, ka bez tām vairs nevar iztikt, tā sekmējot to lietošanas intensitāti, kas savukārt var novest pie atkarības. Gribu nomierināt - tehnoloģiju izmantošana mācībās nevar sekmēt atkarību tiem bērniem, kuri jau iepriekš ir spējuši kontrolēt laiku, kuru pavada, darbojoties ar jaunajām tehnoloģijām.
Datoratkarības pamatā visbiežāk ir psiholoģiskas problēmas, un tehnoloģijas, tāpat kā cigaretes, alkohols un citas atkarību izraisošās vielas vai procesi, sākotnēji ir tikai līdzeklis, lai aizpildītu «tukšumu dvēselē», slēptu savu kautrību un/vai nedrošību. Pētījumi liecina, ka atkarību no interneta un modernajām tehnoloģijām visvairāk sekmē tieši vientulība, jo virtuālā vide spēj radīt ilūziju, ka neesi viens. Tajā cilvēkam arī ne par ko nav jāatskaitās, ir iespējams sevi reprezentēt jebkādā tēlā - arī tālā no reālā. Iemesli, kādēļ bērni un pusaudži tiecas pavadīt laiku mākslīgi radītajā sociālajā vidē, ir atšķirīgi un individuāli. Mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, tās atvieglo ikdienu un būtu neprātīgi no tām atsacīties, taču pārlieka aizraušanās ar minēto var nemanāmi izraisīt atkarību, ko pašam grūti identificēt.
Patiesība daļai vecāku var būt netīkama - ir bērni, kuri labprāt laiku pavada virtuālajā realitātē, jo vecāki ar viņiem nepietiekami runā. Ikdienas steigā pieaugušajiem ir ērti, ja bērns ir «ieurbies» datora/planšetes/mobilā ekrānā. Mājās ir miers, taču tas nereti ir mānīgs. Bieži vien lietas, kas patiesi sāp - problēmas ar vienaudžiem, nepatikšanas skolā -, uzkrājas un nomāc. Bērns noslēdzas, kļūst nepārliecināts par sevi un ar laiku zaudē ticību, ka ar vecākiem var no sirds parunāt. Bet virtuālajās spēlēs viss ir iespējams: attiecības sakārtot, atzīmes mainīt no 3 uz 10, «piepušķot» izskatu, raksturu u. c. Protams, tas, tāpat kā alkohols vai narkotikas, attālina no realitātes. XXI gs. cilvēki reibst arī no virtuālās dzīves.