Mazas programmas
Studiju programmu vērtēšanas procesā tieši pedagoģijas programmas bija kā pirmie izmēģinājuma trusīši. Lai arī iepriekš tika pieļauts, ka programmu izvērtējums varētu palīdzēt saprast, kā optimizēt augstākās izglītības sistēmu, ekspertu ziņojuma melnrakstā, kas nonācis Dienas rīcībā, nav norādes uz konkrētu programmu slēgšanu vai apvienošanu. Vien ziņojuma vidū minēts aicinājums apsvērt Rēzeknes augstskolas un Daugavpils universitātes apvienošanu.
Augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanas eksperti no Lielbritānijas Džiliana Hiltone un Džefrijs Batlers Dienai norāda, ka neesot būtisku atšķirību kvalitātē dažādās augstskolās, taču mēdzot būt atšķirības programmu kvalitātē pat vienā augstskolā. Abi eksperti uzsver nepieciešamību racionalizēt skolotāju izglītību: tiekot piedāvātas daudzas mazas studiju programmas, kuras gandrīz neatšķiras, taču loģiskāk būtu veidot plašākas programmas ar dažādiem specializācijas virzieniem. Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas rektore Dace Markus norāda, ka obligātie kursi pedagoģijas programmām vienalga jāapgūst kopā, «salikt tās zem viena nosaukuma ir formālas dabas jautājums».
Tāpat Dž. Hiltone un Dž. Batlers norāda uz nepieciešamību augstskolām vairāk sadarboties savā starpā, tostarp daloties ar idejām, inovatīvākajiem kursiem. Ziņojuma melnrakstā tas formulēts vēl tiešāk - augstskolu sadarbība Latvijā vērtējama kā vāja, rodas iespaids, ka augstskolas vairāk nodarbinātas ar cīnīšanos viena pret otru par studentiem, nevis ar strādāšanu kopā. Piemēram, līdzīgu maģistra studiju programmu piedāvāšana esot izšķērdība, un augstskolām esot jādomā par sadarbību, «nevis vienmēr jāizceļ savas programmas unikālā kvalitāte».
IZM neprognozē
LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē (LU PPMF) Diena sastapa topošos vācu valodas, angļu valodas, mājturības un pirmsskolas skolotājus, kuri pozitīvi vērtē izredzes iegūt darbu - vairāki no viņiem jau strādājot skolā, vadot kursus vai arī pasniedzot privātstundas. Tomēr viena no problēmām, ko izceļ eksperti, ir pedagogu gatavošana, nezinot, cik daudz pedagogu vispār vajadzēs. IZM struktūrfondu projekta vadītāja Evija Papule uzskata, ka tirgus jāpēta pašām augstskolām, savukārt Dž. Hiltone met akmeni Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) dārziņā. Tai būtu jāizstrādā 5-10 gadu plāns, kurā atspoguļotu, cik pedagogu un kādos priekšmetos vajadzēs. Citādi par valsts naudu tiekot sagatavoti arī tādu priekšmetu skolotāji, pēc kuriem nebūs vajadzības. Eksperti pat iesaka daļu pedagoģijas programmu neatvērt katru gadu. Tiesa, Dienas aptaujātie studenti atzīst, ka, visticamāk, jaunieši gadu negaidītu un studētu citur.
IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevics norāda, ka pedagogu skaits ilgākā termiņā būtu jāprognozē pašvaldībām, jo tās ir skolu dibinātājas, taču daudzas vietējās varas šādas prognozes nevarot izdarīt. Viņaprāt, ja likumā pašvaldībām noteiktu pienākumu plānot pedagoģisko personālu piecu gadu periodā, valsts varētu šādu informāciju apkopot.
Iesaka intervēt
Laikā, kad nevajag tik daudz skolotāju, ir laiks celt latiņu un uzņemt tikai labākos jauniešus, iesaka eksperti. Visi jaunieši pirms uzņemšanas būtu arī jāintervē, lai pārbaudītu potenciālā skolotāja personību, motivāciju un spēju strādāt ar bērniem. Arī Anglijā ir noteikts likumā, ka pedagoģijas studenti ir jāatlasa pēc intervijām, stāsta Dž. Hiltone. Latiņas celšana paaugstinot skolotāja profesijas statusu sabiedrībā, pat neņemot vērā algu.
LU PPMF dekāna pienākumu izpildītājs Andris Grīnfelds par prasību celšanu ir skeptisks - sabiedrība neesot tam gatava, skolotāja profesijas prestižs ir pārāk zems. Studenti gan ir par augstāku uzņemšanas latiņu un topošo pedagogu intervēšanu. «Tad nebeigs 40 viduvēju [skolotāju], bet 15 labu,» atzīst Oskars Bulindžs, kurš pēc gada kļūs par diplomētu angļu valodas skolotāju. Topošā pirmsskolas skolotāja Jūlija Zagorska stāsta, ka obligātajos priekšmetos, kur mācās vairāki kursi kopā, viņa redzējusi studentus, kuri pat nespēj prezentēt studiju darbu, jo viņiem esot kauns un grūti runāt. «Tad man ir jautājums - ko tu pēc četriem gadiem darīsi? Kā tu vari kļūt par skolotāju, ja nevari iznākt klases priekšā, ja nevari izteikt savas domas?» saka Jūlija.
Ekspertu ziņojumā pievērsta uzmanība arī praksei. Parasti topošajiem pedagogiem 1. kursā ir novērošanas prakse skolā, bet lielākoties īsta prakse sākoties tikai trešajā un ceturtajā gadā. «Praksei būtu jāsākas pirmajā gadā. Un es ar to domāju praksi mācīšanā, nevis sēdēšanu un skatīšanos, kā to dara skolotājs,» uzskata Dž. Hiltone. Viņasprāt, studentam pēc iespējas agrāk jāizjūt uz savas ādas, ko nozīmē skolotāja darbs, lai saprastu, vai šī profesija viņam der. Pret to iebilst Dienas aptaujātie augstskolu pārstāvji un studenti, kuri akcentē, ka 1. kursā pēc vispārējo priekšmetu apgūšanas students vēl nav gatavs stāties klases priekšā. Augstskolai arī būtu vairāk uzmanības jāpievērš prakses uzraudzībai - ja jaunietis nonāk skolā, kurā strādājošie skolotāji nav atbalstoši, viņš maz iemācīsies, norāda Jelgavas izglītības pārvaldes vadītāja Gunta Auza. Dž. Hiltone arī papildina, ka augstskolās vairāk būtu jāmāca cilvēkiem, kuri paralēli arī strādā skolā.