Ideja rodas pilī
Anita stāsta, ka ideja darināt tādus tērpus radusies jau pirms trim gadiem viņas un vīra Vjačeslava kāzu piektajā jubilejā, ko abi svinējuši Preiļu leļļu mākslinieces Jeļenas Mihailovas pasaku pilī, kur var fotografēties dažādos princešu tērpos. Pēc tam Anita pat iegādājusies mākslas grāmatu, kurā atradusi mākslinieka Rošē 1758. gadā gleznoto madame Pompadour portretu. Nākamajā kāzu jubilejā jau aizbraukuši uz Rundāles pili, kur Anita beidzot skaļi izteikusi savu sapni - kā viņa ilgojas pēc īsta karalienes tērpa! Vīra atbilde bijusi pavisam vienkārša - nu tad ņem un pati uzšuj! «Man tas bija kā zibens spēriens - kāpēc gan es nevarētu! Nopirku audumu gan kleitai, gan siltajam uzmetnim, mums ir tāds veikals, kur audumus var nopirkt uz svara, pati darināju vēdekli, somiņu, arī parūku, apgleznoju kurpītes. Vienīgā atšķirība - tajos laikos kleitas bija ar lenšu pušķīšiem, man ir rozītes.» Tomēr kleitas šūšana neesot bijusi tik vienkārša. Lai saprastu, kā darinātas īpašās Vato faltes muguras un svārku daļai, gājusi uz bibliotēku, šķirstījusi grāmatas, skatījusies filmas, kurās attēlota franču galma dzīve. «Apturēju kadrus, skatījos, kā dāmām kleitas piegrieztas. Un izdevās! Šo kleitu dabūju gatavu uz kāzu astoto jubileju! Kad uzvelku to kādā gadatirgū, kad tirgoju savus darbus, cilvēki man smaida, un tas arī ir mans mērķis - lai visi justos labi,» saka Anita.
No hobija par glābiņu
Ar floristiku un rokdarbiem Anita sākusi darboties jau sen, vēl padomju gados, tad Daugavpilī kādā kafejnīcā pat bijuši izvietoti viņas darinātie sienas dekori. Strādājusi par grāmatvedi sociālo pakalpojumu jomā, agri apprecējusies, audzinājusi trīs bērnus, taču dzīve izmetusi skarbus līkločus - šķiršanās no vīra, smaga operācija, depresija, izmisums. Kā tagad atzīst pati Anita, no depresijas purva viņu izvilkušas divas lietas - floristika un Vjačeslava mīlestība. «Pēc operācijas vairs nedrīkstēja strādāt ar datoru, nedrīkstēja satraukties, jo varēja rasties recidīvi. Pašai vēl nebija 40, trīs mazi bērni. Man piedāvāja strādāt uz pusslodzi, taču tas tāpat būtu smagi un samaksa neliela, tāpēc Vjačeslavs pateica - labāk sēdi mājās un nodarbojies ar mākslu. Šis darbs man ļoti palīdzēja, izvilka mani no tumsas.»
Tagad bērni jau lieli, divi vecākie strādā Īrijā, jaunākais mācās un strādā vēl tepat Daugavpilī, Anita ir kļuvusi par vecmāmiņu. Bet viņas mākslas salonā Pērlīte top apbrīnojami darbi dažādās tehnikās - šūšana, tamborēšana, pīšana ar klūdziņām un žagariņiem, filcēšana un dekupāžas tehnika, interjera veidošana kāzu svinībām. Savas prasmes Anita māca arī bezdarbniekiem, bet pati uzsākusi mācības Ritas Garaissils starptautiskajā floristikas skolā Rīgā, lai varētu nokārtot meistara eksāmenu un izveidot savu studiju. Visos darbos labākais palīgs un atbalsts ir Vjačeslavs.
«Esmu viņam tik ļoti pateicīga, tomēr tā bija milzīga uzdrošināšanās - apprecēt sešus gadus vecāku sievieti ar trim bērniem, turklāt pēc smagas operācijas,» Anita skumji pasmaida. «Ar Slaviku mēs dzīvojām vienā mājā, blakus kāpņu telpās, viņš 9. stāvā, mēs - pirmajā. Viņš jau bija šķīries no sievas, es biju viena. Tā sadraudzējāmies, sapņojām par kopdzīvi, bet, kad saslimu, es viņu atstāju, negribēju uzkraut tādu nastu. Taču viņš mani sameklēja un drīz pēc operācijas bildināja. Kāzām tērpu jau šuvu pati.