Veterinārārsta palīdze stāsta, ka attīstītajās valstīs rūpīgi testē gan dzīvnieku mazuļus, gan pašu saimnieku psiholoģisko noturību, tāpēc ģimenē nekad nenonāks kucēns vai kaķēns, kas jau bērnībā izrādījis kaut mazākās agresijas pazīmes. Arī agresīvs saimnieks pie mājdzīvnieka netiks. Latvijā šādas prakses nav. Tāpēc nereti mājas vizītēs privātmājas pagalmā ārstu sagaida pie ķēdes piesiets mežonis, kuram klāt nevar pieiet pat saimnieks. Ēdiena un dzēriena trauku saimnieks sunim piestumj garā kātā. «Nezinu, kāpēc saimnieks izaudzinājis mežoni,» teic Ināra, «bet skaidrs, ka šādu mežoni pie ķēdes var izaudzināt tikai tāds pats divkājains mežonis.»
Ināra atceras kādu nesenu gadījumu, kad ārsts jau pēc darbalaika beigām saņēmis īsziņu ar tekstu: «Mans suns salauzis priekšķepu. Vajag operēt. Vai var operēt uz kredīta?» Ināra smejot teic, ka cilvēku nekaunībai tiešām nav robežu. Viņa ir pārliecināta - ja tev tiešām rūp dzīvnieka veselība, piezvani ārstam, ko darīt, nevis sūti īsziņu un gaidi, ka ārsts tev atzvanīs. Turklāt ārsts jau nav nekāds briesmonis. Ir gadījumi, kad, redzot, ka saimniekam nav naudas, ārsts operē uz krīta vai par baltu velti.
Rakstot par mājdzīvniekiem, nevaru nepieminēt paziņu Mariju, jo viņai (pretēji daudziem) dzīvnieki nepatīk. Bērnībā Mariju nobaidīja paprāva auguma taksis, un šis pārdzīvojums tā iespiedies atmiņā, ka viņa saviem vecākiem nekad nav lūgusi mājdzīvnieku. Arī tagad viņa dzīvniekiem neuzticas. Aizejot ciemos, Marija kliegdama raušas kājās un lec gultā, ja viņai tuvojas kāds saimnieka mīlulis. Viena daļa viņas bailes neizprot un sauc par untumu. Citi uzmetas par glābējiem un grib piespiest dzīvnieku paglaudīt ar varu. «Man riebjas, ja kāds mēģina man iegrūst klēpī kaķi,» stāsta Marija. Lai kā arī paziņas censtos Mariju pielabināt, viņa zvērus nemīl un nekad nemīlēs. Arī draudzība starp viņiem nesanāks. Ja dzīvnieki nelien klāt un ietur distanci, iespējama vienīgi mierīga līdzāspastāvēšana, ir pārliecināta Marija.