Citāti
Dāņu skatuves mākslinieku vietnē www.danishperformingarts.info par gotisko trilleri nodēvētā Jokuma Rodes luga Pinokio pelni, kas sižetiski atsauc atmiņā Mārtina Makdonas Spilvencilvēku (māksla kā slepkavības ierosinātāja un slepkavība - mākslas darbs), bet stilistiski līdzīga Bernāra Marī Koltesa izcilās lugas Roberto Zuko ledainajai poēzijai (kas arī ir stāsts par psihiski traumētu slepkavu, stāstīts no viņa skatpunkta), ir kastīte ar dubultu dibenu ne tikai tāpēc, ka tā ir luga, kas vēsta par pilsētu, kur nodarboties ar mākslu ir ar nāvi sodāms noziegums, bet mākslas darbi tiek dedzināti tādā kā mūžīgajā ugunī. «Citāti ir svarīga daļa no mūsu vēstures un atmiņām,» lugā saka tiesnesis Volfs, un luga ir citātu un atsauču pārpilna. Pirmās, protams, nāk prātā dažnedažādas antiutopijas, īpaši kino - un ne tikai programmā minētās vācu ekspresionistu filmas - Roberta Vīnes Doktora kaligari kabinets (kur Kaligari rada savu monstru, tāpat kā Rodes lugā Volfs rada slepkavu Verneru Braunu) un Friča Langa izcilā M, no kuras pasmelts motīvs par bērnu slepkavu, uz kura mēteļa kāds aklais uztriepis M kā norādi uz vainīgo; bet arī Žana Lika Godāra Alfavilla - filma par pilsētu, kur aizliegtas jebkādas mīlestības izpausmes (starp citu, ļaunais varonis tajā ir fon Brauns), tā paša Langa hrestomātiskā Metropole, savukārt sievietes - orākula tēma, kas vīzijā redz, kā galvenais varonis veic slepkavību, šķiet pa tiešo atceļojusi no Stīvena Spīlberga filmas, arī savā ziņā antiutopijas, Īpašais ziņojums. Rodes lugā, kas sarakstīta 2005.gadā, citēšana pati kļūst par tēmu, par mākslas simbolu - arī varoņu vārdos iekodētas atsauces, piemēram, Verners Brauns bija vācu raķešu konstruktors, kurš no Hitleram ilgstoši uzticīga zinātnieka SS virsnieka nacistiskajā režīmā pēc kara pamanījās uzdienēties par ASV NASA Kosmisko lidojumu centra direktoru.
Pozīcija
Visi šie intriģējošie citāti, kas savieno Rodes lugas «bezlaiku» ar nacisma režīmu (no kura muka Fricis Langs), pārlieti ar visai ironiski pasniegtiem psihoanalīzes teorijas izejelementiem - incestu, pedofiliju, sadisma un seksuālos motīvos balstītu nogalināšanu - paver tik plašu lauku režisora fantāzijai, ka kļūst mazliet žēl, cik ļoti maz tā lietota. No lugas daudzajiem slāņiem Viesturs Kairišs, saprotamas pilsoniskas degsmes vadīts, izcēlis vienu - aizliegtās mākslas tēlu, lai gan arī šajā līnijā Rodes lugā vairāk runa par tīri eksistenciālu brīvību un valsti kā totāla determinisma iemiesotāju, kurā būtībā brīvība nav iespējama, kurā pats šis jēdziens tiek nejēdzīgi izkropļots. Neba velti autors studējis, kā uzzinām programmiņā, ne vien teātra vēsturi, bet arī filozofiju un teoloģiju (jautājums par Dievu lugā ne mazāk būtisks kā Dostojevska darbos, turklāt lugas finālā, bez šaubām, tiesnesis Volfs upurējas mākslas atdzimšanas vārdā, tikai ironiski, ka šo upuri piesavinās abi galvenie lugas «mērgļi» - policijas spiegs, sadistu rokaspuisis Ditrū un valsts prokurors Trockis). Kairišs izcēlis nāvētās, tak nemirstīgās mākslas tēmu, diagnosticējot atteikšanos no jebkādas kultūras kā vēža, kas saēd jebkādus cilvēcības pamatus un ved gan uz saprāta, gan tīri fizisku bojāeju. Arī estētiski šīs tēmas atklāšanai režisors izvēlas maksimāli lakonisku, reālistiskā aktierspēlē balstītu formu, ko visai didaktiskajā koncepcijā iegrožo arī Ievas Jurjānes scenogrāfija, kas vairāk atgādina instalāciju - tukšie plaukti, no kuriem izgāztās grāmatas klāj grīdu. Arī tas, ka sadedzināto Pinokio un nogalināto bērnu atveido līdzīga abstrakta paskata lelles bez sejas, met līdzības tiltu starp kultūras bojāeju un cilvēka agoniju. Pazīstot gan Kairišu, gan Jurjāni kā pietiekami rafinētus un gudrus māksliniekus, nav šaubu, ka nozīmes un estētikas lakonisms ir konceptuāls. Līdzīgi kā nesen iestudējot citu trūdējošas sabiedrības portretu - austriešu dramaturga Tomasa Bernharda lugu Varoņu laukums Dailes teātrī - , arī no Rodes lugas izmestas daudzas, piemēram, varoņu psihisko veselību vai finanšu stāvokli konkretizējošas, detaļas, arī darbības vietas nosaukums un, tāpat kā Varoņu laukumā, izrādes suģestija slēpjas asās intelektuālās tematikas ievietošanā grūti definējamā, bet gandrīz visās Kairiša izrādēs klātesošā atmosfēras metafiziskumā, par kuras zīmi kļūst Olgas Dreģes rēgainā Miranda, slepkavas māte, kas runā arī bezsejainā bērna - upura - tekstus. Arī Artura Maskata muzikālais ietvars piedalās tās sirreālās sajūtas radīšanā, ka patiesie iemesli groteskajām norisēm tomēr ir ārpus pašiem cilvēkiem. (Maskata aranžētā Kurta Veila dziesma ir arī vienīgā teatrālā atsauce uz Rodes sakarā visur piesaukto ekspresionismu.)
Aktieri
Atslēgas figūra lugā ir tiesnesis Volfs. Viņš ir arī viena no izrādes intrigām: aizstāvot ideju par mākslas kaitīgo ietekmi, viņš slepeni rada ne tikai vārgulīgu dzeju, bet arī monstru - Verneru Braunu, kuram veicot bezjēdzīgas slepkavības (kas lugā pielīdzinātas mākslas darbiem), tauta nonāk līdz atskārsmei par mākslas nepieciešamību. Juris Lisners Volfu smalki un asprātīgi zīmē kā cilvēku, kam «nekas cilvēcisks nav svešs» un kura traģikomiskajos centienos pašam kaut ko radīt korekcijas ievieš traģēdija - piecgadīgās Merles Marijas noslepkavošana. Viņš uzņemas atbildību par sava radījuma - Vernera Brauna - nodarījumiem un, viņa vietā atdodoties satrakotā pūļa linča tiesai, izdara viegli saprotamu pašnāvību. Visparadoksālākais tēls izrādē ir Verners Brauns - slepkava un realizēta Edipa kompleksa deģenerēts vīrs, kam nocērt roku par māksliniecisku darbību, kuru viņš nav veicis un nav arī spējīgs veikt. Neviens nav piemērotāks t.s. mazā cilvēka lomai kā Jānis Reinis - ne velti viņš ir arī kinohita Rīgas sargu zīme. Aktiera patiesīgums un neiznīdējamā pievilcība monstrozos Brauna veiktos noziegumus padara par absurdu, atkārtošos - metafizisku kļūdu, nevis likumsakarību, tādējādi padziļinot šķietamo vienkāršo izrādes konsekvenci. Olgai Dreģei - aktrisei, kuras satriecoši izteiksmīgā seja un balss pilnā mērā izmantota, noturot līdzsvaru starp ticamību un atsvešinātību no traumu un pagātnes apsēstā tēla - Mirandas loma ir veiksme, bet Normundam Bērzam ticis ne vien beļģu nezvēra - slavenā pedofila Marka Ditrū - vārds, bet arī visnecilvēcīgākais varonis. Viņa tekstos gan īpaši necilvēcīgās detaļas ir izņemtas, un paliek jautājums - ko šis inteliģenti iemiesotais, kā viņš sevi nez kāpēc dēvē, «dzīvnieks» vispār izrādē dara. Daigas Kažociņas Karola savās mūžīgā upura trīsās kļūst mazliet apnicīga, toties Juris Hiršs centīgā prokurora Trocka lomā, neraugoties uz seksuālās funkcijas traucējumiem un piedēvētajiem dzimumnoziegumiem, šķiet vienīgais veselīgais varonis, lai arī cinisma iemiesojums.#