Tomēr šādas izstādes, kas veidotas kā piecu valstu izvirzītu balvas kandidātu darbu skate, reti sniedz veseluma iespaidu, darbu savstarpējas rezonanses iespēju. Strikti ņemot, izstāde, kas tapusi bez personalizētas kuratora līdzdalības darbu atlasē un konkrētām norādēm skatītāja uztverei, nemaz nav īsti saucama par laikmetīgu. Tādēļ interesanti, ka tajā darbi, par spīti formālai dažādībai, izveidojuši paši savu domu apmaiņas lauku, tā teikt, diezgan veiksmīgi paškūrējušies.
Nevainīgās bildītes
Vislielākie nopelni tajā ir igaunim, kurš nepārprotami izaicina priekšstatus par laikmetīgo mākslu, spēlējoties ar ieročiem no it kā pretinieku arsenāla. No vienas puses, Sādoja pārstāv igauņu mākslas noturīgo fotoreālisma tradīciju, no otras, sazīmējis milzīgi daudz melnbaltu ainiņu, kas iztālēm līdzinās pilsētas skatu kartītēm, gleznojis klusās dabas, rekonstruējot skolas laikā studētas priekšmetu kompozīcijas, un atdarinājis datorgrafikas attēlu apstrādes programmas, manuāli interpretējot mūsdienu glezniecības klasiķa Gerharda Rihtera portretu. Sādoja vērš uzmanību uz to, ka laikmetīgā māksla spēlē «iekļaušanas izslēgšanas» spēlītes attiecībā pret dažādiem medijiem, žanriem vai motīviem ne mazāk kategoriski kā jebkura cita estētiska konvencija. Laikmetīgās mākslas dumpinieciskās jaunības laikos tās visniknākais pretinieks bija t.s. «salons» - jau minētās ainaviņas, klusās dabas. Tagad tās izskatās gluži nevainīgi, kamēr «salons» ir transformējies un kļuvis globāls, bieži aizsedzoties ar laikmetīgās mākslas formām politkomerciālā «produktu» un «zīmolu» attīstīšanā. Lūk, kāds igaunisks paradokss!
Tieši politiskas izvēles ēna, šķiet, liedza īsta triumfa spožumu balvas saņēmējam lietuvietim Jonam Gasūnam, jo visu zinošās aizkulises murdēja, ka pārāk uzskatāmi balvas ik gadu tiek dalītas valstīm «rindas kārtībā» (žūriju vadīja Īrisa Millere no Zviedrijas). Arī Gasūns ir gleznotājs, turklāt vispieredzējušākais no izstādes dalībniekiem (dzimis 1954.gadā), un viņa darbi, lai gan milzu izmēra, pārliecina mazāk ar vizuālu izteiksmību, vairāk ar konsekventu viena tehniska paņēmiena - sveces dūmu - izmantošanu. Kvēpi kā svešāds uzslāņojums klājas pāri gleznieciskajiem foniem. Konceptuāli tas pamatots ar postsociālisma netīkamo atmiņu klātbūtni mākslinieka iztēlē. Šī tematika, kas - gribam to vai nē - šobrīd vienīgā var un vēl ilgi varēs piesaistīt uzmanību Baltijas mākslai, daudziem šķiet jau apnikusi, vēl īstā dziļumā nemaz neapgūta.
Laikmetīgie mediji
Iepretī kaimiņtautu gleznotājiem, kas viens otru balstīja gan mediju, gan problemātikas ziņā, titulētā krievu mākslinieka Viktora Alimpjeva videodarbs izstādē izskatās vientulīgs, kaut gan nevar noliegt tā alegoriski plašo atvēzienu un autora spēju piešķirt episku elpu askētiskai performances dokumentācijai. Zviedru mākslinieks Magnuss Vallins, gluži pretēji, uzbrūk skatītāja jutekļiem, pilnīgi tumšā telpā liekot iznirt baisiem tēliem. Tie skatās acīs un pat klusi elpo. Iespaids mudina domāt par metafizisku spēku personifikāciju, bet stāsts ir par to pašu - personāži ņemti no senas medicīnas grāmatas, lai pārskatītu sabiedrības priekšstatus par cilvēka ķermeņa atzīšanu vai noraidījumu atbilstoši pieņemtām normām.
Latviešu mākslinieks Voldemārs Johansons pārstāvēts ar diviem darbiem. Viens no tiem, lieliskās Gaisa straumes, ir datēts ar 2007.gadu un bijis apskatāms vairākkārt, arī jaunam māksliniekiem prestižā vietā - Rīgas rātsnamā (2008). Jāatzīst, ka šo rindu autoram citus divus mākslinieka darbus līdz šim nebija izdevies redzēt, jo Rīgā izziņotajās vietās un norādītajos laikos kaut kas nedarbojās. Mākslinieks balvai virzīts par personālizstādi Liepājā Iris (Varavīksne tumsas valstībā), kas, kā stāsta Latvijas žūrija, esot bijusi brīnišķīga. Šobrīd Rīgas mākslas telpā izstādītais darbs pārliecina, ka māksliniekam ir solīda zināšanu bagāža un idejas eksperimentiem, bet anotācijā apgalvotais, ka tas kaut ko padara redzamu, ir mazliet pārspīlēts. Toties kalpo ilustrācijai par laikmetīgās mākslas tieksmi pēc «robežu paplašināšanas», kas, dogmatiski traktēta, vairāk atraida nekā iekļauj.
P.S. Līdz 25.I skatītāji Rīgas mākslas telpā, aizpildot anketas, aicināti balsot par savu favorītu. Skatītāju balsojuma rezultāts tiks paziņots janvāra beigās.