Inna pagaidām runā anonīmi, jo vēl cer, ka situāciju izdosies mainīt bez tiesas. Uzteikumu viņa ir apstrīdējusi ministrijā, taču, ja janvāra beigās viņa saņems negatīvu atbildi, tad gan dosies uz tiesu. Viņa uzskata, ka atlaist cilvēku darba nespējas laikā ir klajš Darba likuma pārkāpums.
«Esmu sistēmā nostrādājusi vairāk nekā sešus gadus, man ir augstāka kvalifikācija nekā kolēģiem, kuriem izdevās iestādes reorganizācijas rezultātā saglabāt darbvietu,» norāda Inna. «Man ir mazs bērns, kredīts un nekādu papildu ienākumu.»
Viņai nav skaidrs, uz ko balstoties tika pieņemts lēmums uzteikt darbu pieredzējušam darbiniekam ar diviem maģistra grādiem, taču saglabāt amatu darbiniekam ar tehnisko izglītību, pieļaujot: «Es vienkārši nebiju ērts jurists vadītājam, kurš valsts iestādi pārvalda kā privāto uzņēmumu.» Inna ir viena no četrām darbiniecēm, kurai uzteica darbu iestādē ar nepilniem 30 darbiniekiem.
Likums noteic, ka, samazinot darbinieku skaitu iestādē, ir jāizvērtē virkne subjektīvu priekšrocību, starp kurām ir darbavietā nostrādātais laiks, kvalifikācija, apgādājamo skaits, pirmspensijas vecums, profesijas apgūšana un citas.
Tiesā uzvar, bet nekā
Taču arī uzvarēta tiesa vēl nenozīmē, ka darbvieta ir uzreiz atgūstama. Piemēram, pērn Valsts policija pēc 14 iestādē nostrādātiem gadiem no darba atbrīvoja Bauskas policijas pārvaldes speciālisti Līgu Āboliņu. Izmantojot Latvijas apvienoto biedru arodbiedrību palīdzību viņa sāka tiesvedību.
Pēc tiesas procesa četru mēnešu garumā pērnā gada nogalē tiesa pieņēma L.Āboliņai labvēlīgu lēmumu - darba uzteikumu atzīt par spēkā neesošu, nekavējoties atjaunot iepriekšējā darbā un atmaksāt viņai par tiesāšanas periodu nesaņemto algu.
«Nākamajā rītā atnācu uz darbu, taču mani nepielaida pie amata pienākumu pildīšanas,» norāda L.Āboliņa, kura pie strādāšanas nav tikusi vēl aizvien. Bauskas iecirkņa priekšnieks šo rīcību esot skaidrojis ar to, ka nav informēts par tiesas spriedumu un ka lietvedes amats iestādē ir likvidēts, un vispār viņam esot jākonsultējas ar centrālo aparātu šajā jautājumā, lai arī spriedums iecirknī tika saņemts tā nolasīšanas dienā.
L.Āboliņa tagad ir spiesta turpināt aizstāvēt savas tiesības, Iekšlietu ministrijā lūdzot izvērtēt Bauskas iecirkņa priekšnieka rīcību saistībā ar tiesas sprieduma neizpildi un sākt par to kriminālprocesu. Pirmdien ministrijas Iekšējā drošības biroja speciālistiem L.Āboliņa jau sniegusi paskaidrojumus par iesnieguma būtību. Vai tiks sākts kriminālprocess - vēl nav zināms, taču tā sākšanas gadījumā Bauskas policijas priekšniekam var draudēt naudas sods pat 60 minimālo algu apmērā.
Nesakārtoti likumi
Vērtējot kopējo situāciju, darba tiesību speciāliste Latvijas Universitātes pasniedzēja Velga Slaidiņa Dienai norāda, ka darbiniekiem šobrīd ir diezgan plašas iespējas ar tiesas spriedumu tikt atjaunotiem darbā pat gadījumos, ja darba devējs ir pedantiski ievērojis visus atlaišanas noteikumus.
«Šobrīd valsts pārvaldes darba tiesiskajā regulējumā darbojas pretrunīgas tiesību normas,» skaidro V.Slaidiņa. Tas kalpojot par iemeslu atšķirīgai tiesu praksei - tiesnešu uzskati par to, kurš likums ir svarīgāks, esot atšķirīgi.
Kā norāda speciāliste, tiesa parasti nevērtē valsts ekonomisko guvumu. «Izvērtējot iesniegto prasījumu, tiesa galvenokārt ņem vērā divus apsvērumus - vai ir ievērota darbinieka atlaišanas procedūra, un vai darbinieka atlaišanai ir bijis pamats atbilstoši darba tiesisko attiecību regulējumam,» skaidroja V. Slaidiņa.
Taču ne vienmēr darba likuma pārkāpšanā var vainot pašu iestādi. Lūk, piemēram, likuma norma noteic, ka darbinieks par atbrīvošanu no amata jāinformē mēnesi iepriekš. «Lielai daļai valsts iestāžu 2010.gada budžets ir ievērojami samazināts. Cik precīzi - to daudzas iestādes uzzināja decembra beigās, un janvāra sākumā tas bija jāsāk īstenot. Ir iestādes, kurām saskaņā ar jauno budžetu bija jāatbrīvojas no daļas darbinieku, tādēļ likumā noteikto kārtību - mēnesi iepriekš brīdināt - vairs nebija iespējas īstenot,» norāda juriste. Viņa retoriski jautā: «Vai tik ar atlaistajiem valsts iestāžu darbiniekiem nesanāk kā ar pensionāriem, kuri vērsās Satversmes tiesā un panāca savu?»