- Ko tu gribēji no tās Bībeles? - jautā Zelma.
- Nē, nekas. Man tur šis tas neštimmē, domāju, varbūt tu kaut ko zini.
- Varbūt arī zinu, bet diez vai.
- Nu jā, diez vai tu zināsi.
- Nē, bet tu pasaki.
- Tiešām? Nu... tur Jēzus senču rinda Matejam ir citāda nekā Lūkam. Gribējās noskaidrot, kāpēc tā.
- Jēzus Marija, kurš ta' to var zināt. Varbūt kāds mācītājs tikai... Tu esi tāds urķis! Viss tev vienmēr jāizpēta līdz pēdējam.
- Vai tad tā darīt nav pareizi?
- Bet ne jau šito! Vai ta' ar dzelžiem tev nepietiek? Starp citu, ja tev gribas kaut ko izpētīt, tad apskaties, kāpēc man putekļusūcējs tik švaki sācis sūkt. Knapi ļurina, un nekas riktīgi vairs neiet iekšā.
- Droši vien filtrs aizsērējis. - Dzintars atgāžas krēslā.
Viņš uzmet acis zeltam, tad Zelmai. Zelma pamana vīra skatienu un parauj uzacis uz augšu, it kā jautādama: kaut ko gribēji? Dzintars lēnām pieslejas kājās un pateicas par maltīti. Viņš paņem savu tukšo šķīvi, piedur pirkstu pie kartupeļu bļodas un paskatās uz sievu. Jā, nes prom, Zelma pamāj. Iedams uz virtuvi, Dzintars pie sevis nodomā, ka sieva nekad nav likusies alkatīgāka par citiem. Varbūt viņas tīksmināšanās ap zeltu nemaz nav mantrausības pazīme, bet tikai estētiskas izjūtas, tāda kā mīlestība uz skaisto? Kaut gan Marita arī ir sieviete, bet viņas skatiens vienaldzīgi slīd pāri. Ej nu saproti.
Dzintaram gribas kafiju, bet ārsts aizliedzis. Dzer cigoriņu, saka Zelma, bet Dzintars paliek dusmīgs, vari pati dzert to suslu. Dusmoties tu arī nedrīksti, no stenokardijas līdz infarktam ir tikai viens solis, tfu, tfu, tfu, Zelma drošības pēc vēl pieklauvē pie stenderes un aizrāda, lai Dzintars nespļauj Dievam acīs. Es nespļauju, Dzintars apsēžas turpat virtuvē uz krēsla un skatās pa logu uz darbnīcas durvīm. Gailis tā arī palika nepabeigts. Rīt noteikti jāsataisa.
- Starp citu, tu vispār tici Dievam? - jautā Dzintars.
- Tu man to prasi?
- Te neviena cita nav.
- Es nezinu... vai ta' man ir laiks par tādām lietām domāt. - Zelma sparīgi berž traukus. - Var jau ticēt, lūdzu, man nav žēl, bet uz lielu palīdzību cerēt nevajag. Ja es ar kādreiz pie sevis ko palūdzu, tad beigās pati vien to panāku. Stipri šaubos, vai Dievam gar to ir kāda daļa. Padomā pats... Kad mans tēvs bija slims, vai tad es kā meitene nelūdzu - Dieviņ mīļais, pasargā manu tētiņu -, bet viņš vienalga nomira. Viņam bija tikai četrdesmit trīs gadi. Kam ta' lai tic, saki man, lūdzu?
Dzintars neatbild. Viņš nezina, ko sacīt. Zelmai ir savs ieskats, ne visai skaidrs, taču Dzintaram pat tāda nav. Ir tikai mīklaina jutoņa, pretrunīgas domas, klusas cerības un lielas šaubas. Dies vien zina, kā vēl to visu lai nosauc, kas galvā grozās, skrien, mētājas, saduras, lēkā - kopš tā brīža, kad viņš slimnīcas palātā sāka lasīt Jauno derību. Tā gulēja uz palodzes, laikam tādēļ, lai garīgi uzmundrinātu sirdzējus. Atšķirot pirmās lappuses, acs pieķērās vārdiem: ŠĪS BĪBELES VIETAS PALĪDZĒS JUMS Ciešanās, Slimībā, Krīzes brīdī... Kā lai neizpēta norādītos pantus un pēc tam arī pārējos.
- Dzintar, kas tev ir ar to Dievu? Varbūt tev kādi sludinātāji ir uzkūlušies? Apkārt jau visādi staigā.
- Ne taču! Slimnīcā, izņemot Bībeli, nekā cita nebija, ko lasīt.
- Tu, lūdzu, neaizraujies. Tik daudzi no tām reliģijām ir nojūgušies, es negribu, ka tu arī.
- Es taču tikai no zinātniskās puses. Interesanti papētīt. - Dzintars piespiež degunu pie loga. - Re, Rituks atbraucis. - Viņš pamāj meitai ar roku un savelk seju jocīgā grimasē.
(Turpinājums 5. jūlija numurā)