Tad nu, Birken' jaunskungs, rāpies tik uz debesīm - sākot jaunu remontu, ar šādu vai līdzīgu penteri mani allaž mudina Koļa. Kārtējā mājokļa uzfrišināšana iet vaļā, un es jau kopš agra rīta šiverējos pie griestiem. Mūsu darbs vienmēr sākas no augšas.
Māldermeistaru Nikolaju Brīskornu daži sauc arī par Niku, bet viņam pašam labāk patīk Koļa. Izklausoties sulīgāk un kreftīgāk. Manuprāt, nav diez cik latviski, bet, ja kungs savu vārdu tā vēlas locīt, kādi var būt iebildumi. Koļa ir cunftīgs vīrs un nav nekāds niekkalbis. Mammas pusbrālēns, tēvocis un priekšnieks vienā personā. Koļonkulim, kā saucu viņu bērnībā, ir četrdesmit. Nē, kļūdos, aprīlī palika četrdesmit viens. Man decembrī būs divdesmit četri. Kaut mūsu gadu starpība visu laiku ir vienāda, tomēr, laikam ejot, atšķirība vecumā un prātā nez kādā vīzē sarūk. Vismaz man tā šķiet. Iesāku strādāt pie viņa uzreiz pēc skolas, vēl pirms karadienesta. Man iepatikās. Ja tā parēķina, krāsotāja darbos gadi trīs jau sanāks. Reiz viņš man saka: «Tu strādā kopā ar mani, nevis pie manis. Tā ir milzīga atšķirība. Saproti?» Es saprotu. Un novērtēju.
Ar pacietību vien, bez izsmiekla par iesācēja greizībām un kļūmēm, Koļa man ir iemācījis skunsti. Ne vienmēr izdodas tikpat labi kā viņam, taču, kā vajadzētu sanākt, es zinu. Un tā jau ir vismaz puse no panākumiem. No neprašas mācekļa esmu kļuvis par zelli. Par to Koļam visa mana cieņa un lielum lielais paldies, un pietāte pret viņu manī nevaid zudusi. Nav gluži tā, ka visu laiku dūdoju uz viņu kā uz svētu eņģeli, reizēm gadās pateikt arī ko dzēlīgu, taču lielākoties mēs saprotamies labi, spējam, kā saka, vienoties pa visiem leņķiem un līnijām. Koļas noskaņojums gan mēdz mainīties kā karuselī - te atnāk no rīta drūms kā dubļains rudens un kaut ko bubina pie sevis, bet nepaiet ne stunda, un viņš jau smejas vai skaļi sodās par tīriem niekiem, piemēram, par vecajām tapetēm, kas neparko negrib atvadīties no sienas. Viņš strādā zibeņodams, un tu, cilvēks, nevari saprast, kā viņam viss padodas tik ātri, precīzi un nevainojami.
Koļam ir viens niķis - bieži, manuprāt, pat pārāk bieži viņš skrien pie Alvīnes tantes uz Ziepniekkalnu. Palīdz viņai, it sevišķi vasarās, kad siens jāpļauj, arī ziemā - pagalms, kūts priekša un celiņi jāizšķūrē, lai vientuļā, bet vēl tīri dūšīgā saimniece varētu izbraukt ar ratiem un aizgādāt pienu uz Koku ielas veikalu. Un vēl jau lērums citu smagu darbu, ar kuriem sievišķis pats galā netiek. Kaut pazīt nepazīstu, tik pa gabalu redzējis, man uz viņu ir cemme - nesaprotu, kādēļ tā govju tante neņem sev kalpu, bet bezkaunīgā kārtā izstrādina Koļu. Nesaprotu viņu dīvainās attiecības. Koļa tik vien ir stāstījis, ka Alvīnes dēls bijis viņam skolas biedrs, gājis bojā Latvijas brīvības cīņās, bet citu radu tantei neesot. Esot jāizpalīdz. Jā, jā... gandrīz viss meistara brīvais laiks paiet, izdabājot veca un, cik noprotu, valdonīga sievišķa kaprīzēm. Mālderējot ir gadījies tādas redzēt. Interesanti, kas būs, ja viņai aptrūksies spēka, ko tad Koļa darīs? Jau tagad zinu, kas būs, - viņš aptekalēs tantiņu vēl cītīgāk. Godīgi ielikt sirmgalvi veco ļaužu mājā Nikolajam sirdsapziņa neatļaus, jo to taču sauc par nabagmāju, kauns un negods. Atzīšos, iekšā neesmu bijis, die's vien zina, kā tur patiesībā ir, bet, kad tas brīdis pienāks, es viņam teikšu, saņemšos un teikšu, ka veco ļaužu patversmes uztur valsts un pēc tiesas un taisnības tur nemaz slikta dzīve nevar būt.
(Turpinājums 6. februāra numurā)