Pirmdienas rītā izbrīvēju laiku un aizstaigāju līdz 5. avēnijas stikla kubam, zem kura mājo ābolu pasaule. Puiši gaiši zilos kreklos ar iPad2 rokās, draudzīgi smaidot, uzklausīja manu vēlmi par modeli, jaudu un krāsu. Ar dziļi izjustu līdzjūtību uzzinu, ka visi jaunās paaudzes aparāti ir pārdoti. Viens no viņiem nedaudz noslēpumaini saka, ka rīt būšot pievedums, bet, lai sapņu ierīci iegādātos, jānāk vismaz septiņos. Apņemos -būšu klāt.
Spirgti saulainajā rītā teciņus dodos uz 5. avēnijas un 49. ielas krustojumu, lai agrajā stundā ieņemtu savu vietu iPad fanu rindā. Nonākot pie mērķa, ieraugu rindu, kas kā čūska izvijusies ap stabiņiem ar norobežojošo lenti. Pieci līkumi, kādi divdesmit pieci gribētāji katrā. Nav tik traki. Pie rindas gala stāv vīrs melnā, biezā mētelī ar balta ābola simbolu. Viņš pieklājīgi norāda, ka rindas sākums jāmeklē pie ēkas, kas atrodas laukuma malā. Patiešām, labajā pusē pamanu ļaužu virteni lejup pa 49. ielu. Dodos meklēt «avota izteku». Nonāku līdz Medisona avēnijai, un labais noskaņojums sāk gaist. Jāpaskaidro, ka viens bloks (kvartāls) ir kādi pieci simti metru, jo ļaudis redzami līdz 50. ielai, kur virtene pārtrūkst, lai turpinātos otrpus brauktuves 5. avēnijas virzienā. Vīri melnajos mēteļos ar ābolu zīmēm regulē ielas šķērsojumu un ir redzami visas rindas garumā uzturot kartību. Tik tālu no mērķa, kas bija veikals, atrados pirmo reizi, pat padomju laika tualetes papīra un apelsīnu rindas šķiet tīri pieņemamas uz šī fona. Taču katrs «ābols» maksā ap 700 dolāriem.
Jutos pārsteigts un uzjautrināts. Pārsteigts, jo stāvēju rindas galā, uzjautrināts - par mārketinga un PR speciālistu spēju uzturēt interesi un intrigu, preses uzmanību nedēļām ilgi. Pārdodot katram ne vairāk kā divus planšetdatorus un ierobežotu daudzumu katru dienu, pircējam rada sajūtu, ka tas ir kas īpašs, viņš ir viens no izredzētajiem, daļa no brālības.
Ap deviņiem biju ticis līdz Medisona avēnijas vidum, kad gar stāvētājiem sāka defilēt vietējās ķīniešu kopienas ļaudis ar raksturīgajiem puscaurspīdīgajiem pleca maisiņiem, caur kuriem labi varēja redzēt saturu - iPad2 iepakojumus. Nopriecājos, pirmie laimīgie ar guvumu jau dodas mājās. Tomēr viņi nekur nedevās, bet, aicinoši smaidot, pastaigājās turp un atpakaļ. Pelnās, paskaidroja priekšā stāvošais ebreju izcelsmes imigrants no Krievijas. Simts piecdesmit dolāru pa virsu, un rindā nav jāstāv. Katram «tirgonim» ir divi «aipadi», tātad, peļņa - trīs simti dienā. Viņi gan nepelna sev, bet saimniekam. Ķīnieši atbalsta cits citu. Tos, kas ierodas Amerikā, ņem savā paspārnē tie, kas jau iedzīvojušies, aizdod naudu iesākumam. Protams, tā ir jāatdod. Kā papildu noteikums aizdevumam ir palīdzība jauniebraucējiem. Čaklākie un veiksmīgākie pagūst izstāvēt rindu divreiz dienā, jo tautieši atrodami ik pa gabalam.
Mērojot līdz mērķim atlikušo, konstatēju, ka bariņi ļaužu ar raksturīgajiem vaibstiem atrodami gandrīz regulāros intervālos. Esmu liecinieks, kā pie stikla kuba kāds krieviski runājošs kungs noslēdz darījumu ar iPad īpašnieku un ierīce veikli pārceļo no maisiņa mugursomā. Izmantoto vārdu krājums, slēdzot dīlu, ir neliels: sell, bay, okay. Nofotografēt neizdodas, pamanījis kameru, bariņš pašķīst uz visām pusēm, bilde ir, bet nav pārliecinoša. Tirgoņus uzmana arī vīri melnajās jakās ar ābola zīmi un tumšādaina policiste, tomēr sociālisma apstākļos gūtā pieredze rada priekšrocības, - savērpjas burzma un pārdevēji izklīst.
Divās stundās esmu ticis jau 49. ielas pusē - cerīgi. Bet tad nāk melnais vīrs ar ābolu un saka, ka, sākot ar tiem, kas ir kādas desmit vietas man priekšā, šodien iPad 2 iegādi negarantē. Varot stāvēt un mēģināt. Vēl divas stundas, un tad es padodos. Bet esmu guvis interesantu pieredzi un atziņu, ka sociālisma rūdījums dzīvo un uzvar.