Vakar, kamēr vairāki simti pauda noraidošu attieksmi pret valstī notiekošo Vecrīgā, piecpadsmit minūšu gājiena attālumā cita sabiedrības daļa bija pulcējusies stilīgā viesnīcā, lai spriestu par Latvijas izcilības piemēriem un to, kā par tiem veiksmīgāk pastāstīt pasaulei. Pieļauju, ka ārvalstu auditorijai labās vēstis var nodot pietiekami veiksmīgi, tomēr mazliet šaubos, ka ekspertus saprastu ļaudis pie Rīgas pils, kurus runas par sasniegumiem, zīmoliem, pareizu komunikāciju utt., ticamāk, gan nokaitinātu.
Šī divu notikumu sakritība varētu būt ilustrācija tam, ka pat tik mazā sabiedrībā kā mūsu sabiedrības grupas var dzīvot blakus kā uz dažādām planētām. Bet vai šis garšīgais tēls ir patiess? Varbūt atšķirību nav nemaz tik daudz, ja runājam nevis par ienākumu līmeni, bet domāšanas veidu?
Šķiet, kopējs ir labākajās «zelta laikmeta» tradīcijās ieturētais priekšstats, ka Latvijai ir «tik brīnišķīgas iespējas» un ka Latvijai ir bijuši uzplaukuma periodi, bet tad atnāca kādi sliktie no malas un visu sabojāja. Kāds cits, tikai ne mēs paši, savulaik vēlēja par partijām, kas pie varas, kāds cits, tikai ne šā brīža vidējā paaudze, deviņdesmito gadu sākumā piekrita, ka nākotne ir pakalpojumu nozarēm, tādēļ rūpniecības infrastruktūra ir padomju laiku palieka, no kuras jātiek vaļā.
Kā zināms, mēs mīlam šo zemi, bet ne valsti, tāpēc norobežojamies, bet tam, protams, nav nekāda sakara ar to, ka budžetā trūkst naudas. Mēs esam tik strādīgi, apzinīgi, apdomīgi, bet kāds svešais atnāk un iegrūž mūs postā, apzog, nenovērtē. Un, ja mēs šo stāstu viens otram izstāstīsim (vienalga, pie Saeimas vai konferenču zālē ar padārgu minerālūdeni uz galda), būsim izpildījuši savu pienākumu.
Domāšanas veids ir noturīgs - pirms dažiem gadu desmitiem latvieši labprāt stājās komunistiskajā partijā un tikpat labprāt lamājas «krievus» par dzimtenes sacūkošanu, jo pašu pielāgošanās, protams, nekādi nebija saistīta ar LPSR notiekošo.
Kritizēt vajag, protestēt vajag, un iebildums «un kas no tā mainīsies?» nav īsti korekts. Tikai padomāsim mazliet no cita aspekta - ja mēs, tie labie, paši visu darām ar pilnu atdevi, vai tiešām viena saujiņa slikto var mūsu darbu iznīcināt?