Bija apmēram seši vakarā; protams, jau satumsis, taču ar gaišu, svētku laikam piedienīgu cerību, ka lietas sāks kustēt uz labo pusi. Letiņi, lai arī paklusi un patizli kā Antiņš, ko uz Rīgu atvedis Valmieras teātris ar savu izcilo iestudējumu Zelta zirgs, tomēr princesīti no stikla kalna nonesīs. Kaut vai nogurušu un iztukšotu, bet tik un tā.
Jau pa gabalu minam, kāda šoreiz būs Vērmanes dārza rota, kas atšķirībā no brīnumainās gaismas pasakas gadu iepriekš pirmā festivāla Staro Rīga laikā nule kā aizvadītajā novembrī ar komercuzbāzīgo mērķi dvesa nepatīkami lēti. It kā piektās šķiras ziepene būtu uzlikta uz karaliskas operas skatuves. Ar apnikušiem varoņiem/ varonēm, kas varbūt iederētos noplukuša Arizonas moteļa reklāmā, taču ne Luksemburgas dārzā Parīzē vai - Dies, pas! - Rīdženta parkā Londonā.
Jā, Vērmanes dārzs atrodas daudz vairāk uz austrumiem nekā tā rietumu idejiskie līdzinieki, kas nākuši pasaulē kā jaukas pilsētnieku miera ostas. Un šī atrašanās vietas starpība, lai cik tas būtu dīvaini šajā skaļi izdaudzinātajā globalizācijas laikmetā - visa pasaule miests! -, tagad nosaka un izšķir varbūt vēl vairāk nekā tad, kad miestu bija daudz un brauciens no viena uz otru prasīja enerģiju. Mūsdienās visas durvis ir vaļā, un tu vari izvēlēties - vai tev tuvāki liekas, teiksim, Amerikas plašumi ar apdzīvotām vietām, kur galvenās kultūras celtnes funkciju veic supermārkets un visa sabiedriskā dzīve mutuļo ap to, vai mēģini kā Šveicē eiropeisko ainavu pasargāt no tai vēsturiski un citādi neraksturīgām (minaretu) smailēm. Reizēm var tikai apskaust, kā daudzviet Eiropā smalki izstrādāti būvniecības noteikumi, lai neļautu sabojāt publiskiem skatieniem atklāto vidi.
Taču stāsts nav par to, kaut gan - arī par to. Citstarp par Talsiem, kurus pieminot neviļus jānopūšas: kāpēc šai dzimušai pērlei tā dara pāri? Padomju gados glezno skatu ar ezeriņu savdabīgas mazstāvu apbūves priekšā sakropļoja milzīgs katlu mājas dūmenis, un tapa, kā paši talsnieki smejas, apkurināts pilskalns. Tāpat ilgus gadus bijis jāsamierinās ar to, ka pirmās, kas jūs Talsos sagaida, ir nožēlojamas blokmāju virknes. Izrādās, ka jaunie laiki nav gudrāki par vecajiem, un kopš rudens pirmo, tātad arī paliekošāko iespaidu par pilsētu rada nevis kāda godā celta lokāla dabas vai arhitektoniska vērtība, nevis oriģināls vides akcents, bet gan gigantisks iepirkšanās šķūnis un neērti izbraucams ceļa aplis.
Vai mēs varētu dzīvot bez lielveikaliem? Visticamāk, ka ne! Tomēr - pirms mēs ieduram zemē lāpstu, vajadzētu nopietni pārdomāt, kādu vēstījumu kopā ar jaunbūvi (uzlabojumu, projektu, pasākumu u.c.) gribam paust. Savā ziņā atbildēt uz fundamentālo jautājumu - vai balsojam par eiropeisku vērtību izpratni mūsu dzīves organizācijā Vai drīzāk sliecamies uz to lietu kārtību, kur viss griežas ap supermārketa asi, iederas žēlīga moteļa akcenti un aizvien plašākas teritorijas okupē autonovietnes.
1817.gadā, kad Anna Vērmane Rīgai uzdāvināja parku, šāda dilemma nebija pazīstama. Harmonijā ar zaļo dabu un miermīlīgo baltiešu temperamentu Vērmanes dārzs kļuva par populārāko publisko parku galvaspilsētā, kur savulaik notika pirmie izpletņlēkšanas demonstrējumi, griezās karuseļi, čaloja strūklaka, bet kokos vīteroja putni.
Arī šovakar Vērmanītis vēl neguļ. Gan dārzā, gan dažos citos centra kvartālos mirdz tik daudz dekoratīvu gaismekļu (teju vai pusmiljons latu iztērēts!) kā nekad līdz šim. Tikai... kas tad tas?! Rīb un dārd, spiedz un kauc... Es saprotu - daļai sabiedrības tāds skaņu salikums patīk. Tomēr - vai, lūdzu, nevarētu pagriezt klusāk? Atceros, kā mācītājs Juris Rubenis aicināja šajos Ziemassvētkos (un vai tikai tajos?) paklusēt. Pastāvīgajā troksnī, kas valda apkārt, esot grūti sakārtot domas. Bet mums vajag sakārtot... daudz ko.
Starp citu, ir valstis un pilsētas, kur nekāda mūzika sabiedriskajās vietās neskan. Šoferīši klausās radio līdz brīdim, kad sakāpj pasažieri. Municipalitātē vai valsts iestādē būtu neiedomājami, ka jums vajadzētu kārtot lietas ļerkšķošas kastes pavadījumā. Pie mums, maigi sakot, tas ir iedomājams, un... kāda vaina? Jā, nu kāda vaina, ja Vērmanes dārzā skaistajā gadumijas laikā krietnos decibelos auro par beluju zimu? Nu nekāda, vienkārši gribas piekasīties.