Mums kaut kā pēdējā laikā neveicas ar veselības ministriem. Nozares profesionāle Ingrīda Circene tik ļoti aizrāvās ar finanšu ministra pienākumu dublēšanu, gudrojot jaunus nodokļus ārstējamo šķirošanai no neārstējamiem, ka pazaudēja cieņu ne tikai kolēģu - mediķu - acīs, bet arī pati savā partijā un vēlētājos. Nu ministre demisionējusi, «pateicoties» premjeres un partijas biedru psiholoģiskajam spiedienam. Jāmeklē vietā cits, bet pretendenti ne tikai rindā nestāv - tie no šī piedāvājuma mūk pa gabalu. Tas arī saprotams - kurš gan būs tik traks, ka līdīs labi saredzamās lamatās? Un kāpēc?
Valdībai atlicis nostrādāt vien četrus mēnešus - līdz brīdim, kad nākamā Saeima būs izveidojusi jaunu. Cilvēki, kas šobrīd ir labā amatā, nevar atļauties pamest savu darbu, lai uz īsu laiku uzņemtos tādas ministrijas vadību, kur pilnīgi skaidrs, ka vismaz šajā posmā viss paliks tikai sliktāk. Neviens arī īsti negrib riskēt ar savu reputāciju, apzinoties, ka šajā postenī var tikai strauji iegūt augstu negatīvu atpazīstamību, lai pēc tam ilgus gadus, ejot pa ielu, visi rādītu ar pirkstu, saucot: re, re, kur nāk tas sliktais! Tad nu viena no iespējām ir piemeklēt klusu, nemanāmu ierēdni, kurš, saņemot solījumu tikt atpakaļ iepriekšējā amatā, piekrīt to īso termiņu ministra amatā atsēdēt. Kaut vai ieraksta CV dēļ.
Bet faktiski jau tagad bija jāmeklē nozares līderis ar skatu un piedāvājumu vismaz tuvāko četru gadu perspektīvā. Kompetents, nozarē respektēts, partijas atbalstīts. Taču problēma tādā gadījumā ir plašāka par vienu atsevišķu personu. Lai plānotu savu darbu šajā amatā ilgtermiņā, nākot ar vēlmi veselības aprūpes sistēmas ielaistās slimības tiešām izārstēt, jābūt daudz lielākai skaidrībai par komandas, nu, vismaz premjera un finanšu ministra, atbalstu. Laimdotai Straujumai ir ļoti lielas iespējas premjeres amatu saglabāt arī pēc vēlēšanām, taču par finanšu ministru skaidrības nav nekādas. Tagadējais apliecinājis, ka no politikas aiziet. Gan ne tūlīt - nosēdēšot amatā līdz valdības pilnvaru beigām. Ja viņa pēctecis tiks izvēlēts tikai pēc vēlēšanām, saprotams, ka tas potenciālajam veselības ministram nozīmē vismaz pusgadu ilgu neskaidrību par iespējamu atbalstu veselības jomas papildu finansējumam. Bet bez papildu naudas līdzekļu ieguldījuma nekādi uzlabojumi nav iespējami, to apliecina vai ikkatrs veselības nozares eksperts.
Tas nozīmē, ka veselības ministrs būtu jāmeklē un jau tagad jāapstiprina amatā komplektā ar jaunu finanšu ministru. Abiem jānāk klajā ar vienotu nākotnes skatījumu veselības jomā un apliecinājumu gatavībai intensīvi un uz sabiedrības sen gaidītu rezultātu strādāt visu nākamās Saeimas pilnvaru periodu. Jebkuri citi varianti būtu īslaicīgi ielāpi vai politiska pašnāvība.