Piektdien Bosnijā un Hercegovinā tiks pieminēta 20. gadadiena kopš Bosnijas kara sākuma. Karš, kurš ilga gandrīz četrus gadus un kurā dzīvību zaudēja desmiti tūkstoši cilvēku, tiek uzskatīts par asiņaināko bruņoto konfliktu Eiropā pēc Otrā pasaules kara. Diemžēl 17 gadu pēc karadarbības beigām Bosnija ir etniski šķelta valsts, kur miers ir trausla vērtība. «Kara sekas ir dziļi iegūlušas cilvēku un kopienu attiecībās. Bosnija un Hercegovina ir nacionālistu ķīlniece un nevirzās uz priekšu,» uzskata bijušais Dienvidslāvijas prezidents Raifs Dizdarevičs.
Miers sadalīja
Bosnijas kara iemesls bija Dienvidslāvijas sadalīšanās. Pēc tam, kad 1991. gada vasarā neatkarību bija pasludinājušas Slovēnija un Horvātija, etniski raibā Bosnija un Hercegovina 1992. gada februārī sarīkoja referendumu par atdalīšanos no Dienvidslāvijas. Bosnijas serbu boikotētajā balsojumā vairākums vietējo musulmaņu un horvātu paudu atbalstu neatkarībai.
Martā Bosnijas serbu līderi paziņoja, ka pārņem kontroli pār pārsvarā serbu apdzīvotajām teritorijām valsts ziemeļos un austrumos. Tajā pašā laikā ar Dienvidslāvijas prezidenta Slobodana Miloševiča atbalstu tika formēts Bosnijas serbu karaspēks.
Bosnijā strauji pieauga etniskā spriedze, daudzviet jau bija notikuši vardarbīgi konflikti. Tādēļ 5. un 6. aprīlī pie parlamenta ēkas Sarajevā sapulcējās aptuveni 50 tūkstoši cilvēku, kuri pieprasīja mieru. Tajā pašā laikā Bosnijas serbu karaspēks sāka pilsētas aplenkumu, kurš turpinājās 43 mēnešus un kura laikā tika nogalināti vismaz 10 tūkstoši cilvēku.
Oficiāli karš sākās 6. aprīlī, un turpmākajos trīsarpus gados valsts tika izpostīta un sašķelta, neskatoties uz starptautiskajām sankcijām pret Bosnijas serbiem un Serbiju, kas tos atbalstīja. Kara laikā tika nogalināti aptuveni 100 tūkstoši cilvēku, bet puse no 4,4 miljoniem iedzīvotāju bija spiesti bēgt.
Viens no Bosnijas kara tumšākajiem brīžiem bija Srebrenicas slaktiņš. 1995. gada jūlijā Srebrenicas ciematā Bosnijas serbu armija ANO miera uzturētāju acu priekšā nogalināja un masu kapos apraka vairāk nekā 7000 musulmaņu vīriešu un zēnu. Tā ir lielākā masu slepkavība Eiropā kopš Otrā pasaules kara.
1995. gada novembrī ASV pilsētā Deitonā tika parakstīts miera līgums, kas Bosniju sadalīja divās daļās - horvātu un musulmaņu apdzīvotajā Bosnijas un Hercegovinas Federācijā un Serbu Republikā. Katrai autonomijai ir savas institūcijas, kuras saista vāja centrālā valdība. Pēc 2010. gadā notikušajām parlamenta vēlēšanām bija nepieciešami 16 mēneši, lai izveidotu valdību.
Izmaiņas neizdevīgas
Bosnijas politiķu nepārtraukto domstarpību dēļ analītiķi ir brīdinājuši, ka tā var kļūt par failed state jeb neizdevušos valsti, kuras viena no pazīmēm ir varas nespēja kontrolēt teritoriju un pieņemt sabiedrībai saistošus lēmumus.
Bosnija un Hercegovina ir viena no Eiropas nabadzīgākajām valstīm. Pagājušajā gadā tur bez darba bija 43,3% darbaspējīgo iedzīvotāju, liecina ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes dati. Tas ir otrs augstākais bezdarba līmenis Eiropā, vēl augstāks bezdarbs ir tikai Kosovā. Arī atalgojuma nevienlīdzības līmenis šeit ir viens no augstākajiem pasaulē.
Sarajeva nav spējusi veikt Eiropas Savienības (ES) uzraudzītās reformas, tāpēc atšķirībā no kaimiņvalstīm Serbijas un Melnkalnes tā nav saņēmusi ES kandidātvalsts statusu. Pagaidām nekas neliecina, ka tas varētu notikt arī tuvākajos gados.
Valstī dzīvojošais politikas pētnieks Kurts Basueners uzskata, ka bosniešu politiķiem un viņiem pietuvinātiem uzņēmējiem pastāvošā kārtība ir izdevīga. «Būtībā sistēmas labuma guvēji nav ieinteresēti to mainīt. Vismaz ne tā, lai sekmētu lielāku atbildību, caurredzamību vai labāku pakalpojumu nodrošināšanu iedzīvotājiem,» eksperts pauž sarunā ar The Christian Science Monitor.