Analizēt, ne iekalt
Špikošana apelē pie cilvēka godīguma. Špikotājs ne tikai apzog pats sevi, neapgūstot nepieciešamās zināšanas savai izaugsmei, viņš arī ir negodīgs pret biedru, kurš ir iemācījies vielu. Taču, kā jebkurš ētiskas dabas jautājums, arī šis ir diskutējams... Parasti pārbaudes darbi, kad špikošana kļūst aktuāla, notiek reizi mēnesī, un skolotājiem, iespējams, vajadzētu ik reizi pārrunāt problēmu tad, kad bērns ir izvēles priekšā - veltīt laiku un enerģiju mācībām vai iztēli jaunu un drošu špikošanas veidu izgudrošanai.
«Tviterī viena no aktuālākajām tēmām, kas saistās ar skolas dzīvi skolēnu sarunās, ir špikošana. Viņi dalās idejās un lielās ar veiksmi, kad gadījies nepieķertiem nošpikot. Skolotāji neizmanto moderno tehnoloģiju priekšrocības, lai gan viņi taču var pasekot skolēniem sociālajos tīklos un būt lietas kursā par notiekošo, izdomājot veidus, kā problēmu novērst,» uzskata Aleksandrs Vorobjovs, matemātikas skolotājs, kurš pedagoga gaitas savulaik sāka programmā Iespējamā misija.
Ja bērns pats ir sagatavojis labu špikeri, skatījis mācību vielu, konspektējis, tad špikera rakstīšanu var salīdzināt ar vielas apguvi. Bieži vien tā arī ir - darbojas redzes atmiņa, un atliek tikai pamanīt pirmos teikumus vai atminēties vietu, kur uz lapiņas kas bijis rakstīts, lai ataustu atmiņā vajadzīgie fakti. Savukārt, rakstot ar roku, darbojas motorika, kas arī veicina atcerēšanos. Bēdīgāka situācija ir, ja vienīgais, ko bērns spējis, - nofotografējis pierakstus vai grāmatas tekstu un kontroldarbā pārrakstījis to no telefona. Taču sliktākais variants, šķiet, ir Google lietošana - vienkārši ierakstot atslēgvārdus un saņemot atbildi, skolēns nesaprot ne tās kontekstu, ne pielietojumu, tikai mehāniski ieraksta kontroldarbā. Šajā gadījumā daudz kas atkarīgs no skolotāja, kā viņš izveido pārbaudes darbu, kādi ir tajā iekļautie jautājumi - vai balstīti uz nepieciešamību vienkārši atrakstīties ar faktiem no mācību grāmatas vai arī tendēti pārbaudīt bērnu izpratni par tēmu, skaidro A. Vorobjovs. Pamatot, analizēt, aprakstīt attiecīgo zināšanu izmantojumu dzīvē, vērtējot, kā skolēns saprot vielu un cik spējīgs ar to strādāt, adekvāti domāt pats. Tā var strādāt kā ar eksaktajiem, tā humanitārajiem priekšmetiem.
No špikošanas, kad skolēns noraksta no savas grāmatas, klades vai iepriekš sagatavotiem materiāliem, būtu jāatšķir norakstīšana no klasesbiedra. Tā ir pielīdzināma plaģiātam, kas ir informācijas zagšana. Tāpat kā autortiesību pārkāpums izklaides industrijā, piesavinoties un uzdodot par savu cita sacerētu dziesmu, dzejoli vai citu mākslas darbu. Un, kā zināms, tādus pārkāpumus jau soda ar likumu!
A. Vorobjovs tomēr piebilst, ka špikošana savā ziņā ir arī filosofisks jautājums: «Sakām, ka nav labi nemācīties, bet norakstīt, izmantot citu domas. Taču tajā pašā laikā ikdienā bērni mācību vielu apgūst, klausoties skolotāja monologu un to atreferējot kontroldarbos. No domāšanas attīstības viedokļa nekādas atšķirības nav!» Skolotājs smejas, ka bērnībā špikojis arī pats, taču tad, ja nav izpratis, kāpēc kaut kas ir jāiemācās no galvas, vai arī viela likusies pārāk grūta. Arī mūsdienās daudzi bērni atzīst, ka špikošana ir vienīgā iespēja, kā dabūt sekmīgu atzīmi, ja, piemēram, skolēns nav izpratis visu mācību vielu individuālu problēmu dēļ vai arī ne viss ir detalizēti izstāstīts stundās, taču pārbaudes darbā tomēr parādās.
Mazie noraksta biežāk
Špikošanas tradīciju maina arī moderno tehnoloģiju pieejamība skolēniem. Jau no pirmās klasītes gandrīz katram ir mobilais telefons, planšetdators, ko bērni aktīvi lieto skolā. Atkarībā no dažādu skolu iekšējās kārtības noteikumiem stundu laikā tehnikai pārsvarā jābūt izslēgtai un jāatrodas somās, taču ir skolas, kurās pirms kontroldarbiem skolotāji aicina skolēnus līdz stundas beigām nodot telefonus pedagogam. Piemēram, tā tiek risināts negodīgas rēķināšanas jautājums mazajās klasēs, kad matemātikā ir jāmācās darbības veikt galvā, nevis ar kalkulatoru. Izsekot līdzi 20 un vairāk bērniem, ko katrs dara vai nedara ar telefonu, skolotājam nav fiziski iespējams, tāpēc praktiskāk ir ierīces viņiem uz noteiktu laiku likt atdot. Protams, gadās, ka kādam līdzi ir rezerves variants - otrs telefons...
Rīgas Centra humanitārās vidusskolas direktore Ineta Rudzīte uzskata, ka špikošanas problēma ir aktuāla visos laikos un visās skolās - kā prestižās ģimnāzijās, tā lauku pamatskolās, taču, viņasprāt, vidusskolēni špiko retāk nekā pamatskolas klases, jo šajā vecumā esot lielāka izpratne par nepieciešamību iegūt reālas zināšanas, ne tikai atzīmi. «Saskaņā ar mūsu skolas iekšējās kārtības noteikumiem stundu laikā telefoniem un planšetdatoriem jābūt izslēgtiem. Neļaujam arī kontroldarba laikā klausīties kaut ko austiņās. Tikpat labi tā var nebūt mūzika, lai koncentrētos, bet gan mācību vielas ieraksts. Savulaik rakstījām špikerus, konspektējot un izvēloties svarīgākos faktus no mācību vielas, un tā jau bija puse no mācīšanās. Reizēm pietika ar špikera uzrakstīšanu, lai viss jau būtu galvā, un nemaz to nevajadzēja izmantot, taču mūsdienās bērni ir slinkāki un materiālu vienkārši pārfotografē,» atzīst direktore.