Tas ir viens no pakalpojumiem, ko reti izmanto, - tāpat kā ārstu, pie kura iet tikai tad, kad citādi nevar. Tāpat pastāv atšķirība starp fotografēšanu prieka pēc un knipsēšanu kā darba pienākumu. Pēdējais uzliek atbildību ne tikai pret sevi, bet arī pret darba devēju - bildes pasūtītāju. Bilde ir jānoknipsē konkrētos apstākļos, un galvenais bāzes uzdevums ir sagādāt prieku citiem - saskaņā ar pasūtītāja vēlmēm un, protams, noteiktos termiņos. «Ja kāds vēlas aizrauties ar fotografēšanu kā darbu, tad jāzina, ka izvēle, ko un kā bildēt, ir ierobežota. Citādi ir tad, ja fotografē sev un savam priekam,» stāsta Jānis.
Lai sanāktu arī onkulis
Jānis Deinats sāka fotografēt 1989. gadā bez pieredzes skolas solā, bet «ar apziņu, ka gribu iemācīties to darīt. Devu sev piecus gadus - ja neiemācīšos, metīšu šai nodarbei mieru». Lai fotografētu profesionāli, jābūt skaidriem kritērijiem, pēc kuriem darboties, viņš uzsver. «Ir objektīvi un subjektīvi kritēriji. Pirmkārt, ir jāiepazīst teorija. Otrkārt, jābūt lielai fotografēšanas praksei. Bieži ar jaunajiem fotogrāfiem gadās tā - kamēr bildē draugus, viss sanāk, bet, ja uzdod uzdevumu aiziet uz kaimiņu māju un nobildēt onkuli, var nesanākt. Tāpēc ir jāprot apvienot darba devēja kritērijus ar tehniskajiem kritērijiem. To var tikai tad, ja ir zināšanas un prakse.» Fotogrāfs teic, ka viņam, piemēram, dabas bildēm esot tikai viens kritērijs - lai uz tām varētu skatīties ilgi. Lai darbs neizsauc nepatiku, satricinājumu, lai bildes ir meditatīvas. Citam žanram, protams, citi kritēriji.
Fotomeistaram ikdienā nepārtraukti jāizdara izvēle - bildēt to vai šo momentu, kādu fotoaparātu izvēlēties, kādu objektīvu, diafragmu, gaismu. Ja ikdienā jāstrādā ar cilvēkiem, arī ar to jātiek galā, jo katrs ir citāds. Tāpēc fotogrāfa darbu nevar saukt par mierīgu, teic Deinats. «Mans hobijs ir fotografēt dabu, tad izvēlos vienu fotoaparātu, objektīvu, lai nebūtu pārāk liela izvēle, koncentrējos un mierīgi fotografēju. Tomēr arī tad jāvēro dabas likumi - laikapstākļi -, gaidu īsto momentu. Skaitļošana galvā notiek nepārtraukti.» Viņaprāt, par labu fotogrāfu kļūs cilvēks, kuram piemīt entuziasms. Bez tā neesot jēgas darboties. Pacietību ar vajagot.
Halturēt nedrīkst
Fotogrāfa ikdiena ir mainīga. Darba instruments - fotokamera - paliek tas pats, bet mainās cilvēki, notikumi, kas jābildē, lai gan situācijas šķietot līdzīgas. «Fotogrāfa uzdevums ir piefiksēt mirkļus - kā pasaule mainās. Tā ir fotogrāfa misija.» Tomēr mirkļa tvērēja darbadiena nebeidzas tikai ar bildes noknipsēšanu. Pēc tam seko darbs pie datora. Atkarībā no foto žanra bildē var tikt veikti minimāli uzlabojumi. Piemēram, noņemta pumpiņa. «Kuram tad tādas nav, varam noņemt nost!» saka meistars. To, vai drīkst ko pielabot vai ne, diktē žanra un pasūtītāju noteikumi. Piemēram, dokumentālajā žanrā tas netiekot darīts.
Fotogrāfa aroda mīnusi ir nenormēts darbs. «Jāstrādā tad, kad vajag, kad ir notikumi, un tie notiek tad, kad notiek,» saka Deinats. Arī darbs studijā nepasargājot no nenormēta darbalaika, jo ir cilvēki, kas nāk bildēties pa dienu, citi - tikai pēc darba. «Mājinieki mani sagaida tikai tad, kad esmu beidzis savus pienākumus. Tāpat fotogrāfam jārēķinās, ka jebkurā brīdī patērētājs bildi var vairs nepasūtīt, tāpēc ikdienā sevi ir jāpierāda, nedrīkst halturēt.»
Jānis Deinats novērojis, ka cilvēki bieži izvēlas fotogrāfa arodu, jo viņiem šķiet, ka šis darbs ir viegls un ātrs. Viņaprāt, tāds priekšstats radies sociālo tīklu ietekmē, kurus daudzi izmanto, lai publiski izrādītu savu veikumu. Ātri noknipsē un ieliek, piemēram, draugiem.lv, kur ātri saņem novērtējumu. Profesionālis teic, ka patiesībā fotogrāfa darbs it nemaz nav viegls un bieži vien bez asistenta ikdienā neiztikt. «Dodoties pie pasūtītāja vai kādā uzdevumā, kravas daudzums, kas man jānes līdzi, sasniedz vairākus desmitus kilogramu. Viss jāizloka, jāsaprot, kā lietos, un pēc tam jāsaloka. Es to nevaru izdarīt viens, jo tas novērš no tā, kas man jādara - jābildē. Man ir teikuši, ka esmu sieviešu nīdējs, jo neņemu par asistentēm meitenes. Gluži otrādi, man patīk meitenes, tāpēc tās neņemu par asistentēm, jo tas ir fiziski grūts darbs,» smej fotogrāfs.
Žanrs un radošums
«Tas atkarīgs no žanra,» Jānis atbild, jautāts, vai ar jebkuru aparātu var nobildēt labu bildi. Viņš skaidro, ka ir žanri, kas pieļauj «vulgāru pieeju tehniskam izpildījumam». Piemēram, dokumentālais foto der, arī ar telefonu bildēts. Šajā žanrā svarīgākais esot notikums.
«Fotografēšana ir jaunrade. Jaunradē ir svarīga eksperimentēšanas daba. Eksperimentējot tiek atrasti jauni paņēmieni, kā bildēt, kas ar laiku ieiet praksē. Tāpēc fotogrāfs sev nedrīkst uzlikt rāmjus, sevi ierobežojot, jo radošums ir neierobežots,» teic meistars. Viņš atzīst - lai kļūtu par labu fotogrāfu, ir nepieciešama izglītība. «Man dažkārt pietrūkst fotoizglītības - taču man ir pieredze. Nepārtraukti ir jāseko līdzi fotogrāfijas tendencēm pasaulē. Tomēr viss jāizlaiž caur sevi. Nebūs interesanti, ja visi bildēs vienādi,» spriež fotogrāfs.