Viedokļu atšķirības un, būsim tieši, savstarpējas intrigas Vienotības iekšienē publiskajā telpā jau ir ierasta tēma. Parasti runa ir par pretrunām starp trim apvienību veidojošām partijām, savukārt premjera autoritāte nekad nav apšaubīta. Nu politisko procesu vērotāji sākuši minēt, cik vienota ir Vienotība atbalstā Dombrovskim. Un, kā jau Latvijā, situācija tiek pārlieku dramatizēta.
Situācija, kad vienai partijai piederīgi politiķi lēmējvarā un izpildvarā var nedarboties pilnīgā harmonijā, nav nekas unikāls. Demokrāti Kongresā un Senātā ne vienmēr atbalsta prezidentu Obamu (un otrādi), Francijas prezidents Sarkozī varas augstumos pacēlās zināmā mērā pretēji savas partijas vadītājiem, Spānijas sociālisti un konservatīvie vienlīdz aktīvi mēdz rūkt par saviem līderiem, Vācijas kanclere ir vairākkārt pieņēmusi lēmumus, kas izraisa kurnēšanu pašas partijā. Ir normāli, ka Dombrovska darba kārtība, kurā prioritātes ir budžets, aizdevēji, valsts parāds u. c., īsti nesakrīt ar Vienotības līderiem ārpus valdības, kuru - lai ko viņi publiski apgalvotu, un tas nav arī nosodāms - galvenā interese ir partijas tēls vēlētāju acīs un izredzes nākamajās, kārtējās vēlēšanās. Ir normāli, ka Vienotības un ZZS ministru savstarpējo attiecību tonis atšķiras no strāvojumiem starp abām frakcijām parlamentā. Un galu galā - Āboltiņa, Jaunups u. c. ir pilngadīgi indivīdi, kuriem ir tiesības uz savu viedokli. Tātad nevajadzētu tēzē par vairākiem varas centriem Vienotības iekšpusē saskatīt kaut kādas indikācijas lielām problēmām.
Cita lieta, ka ikviens partijas premjers neizbēgami «izstrādā savu resursu», un partija meklē sev jaunu līderi, pat ja to neprasa pilnvaru termiņa ierobežojumi. Vai Dombrovskim jārēķinās ar šādu scenāriju? Domāju, ka jā. Ir premjeri, kuri saglabā savu posteni, pat ja «pa vidu» iegadās vēlēšanās un pat ja viņi nespēj demonstrēt jūtamus uzlabojumus (piemēram, Spānijas valdības vadītājs Sapatero). Tomēr ir zināms noguruma slieksnis, kad tiek pieprasīts jauns līderis, pat ja nav garantijas, ka viņa sniegums būs kvalitatīvi labāks. Tāpēc - lai cik tas premjeram un viņa cienītājiem liktos netaisnīgi un neloģiski - Dombrovskim jārēķinās, ka nākamgad Vienotībai būs jāsāk jauna līdera meklējumi. Nevar uzvarēt vēl vienas vēlēšanas ar to pašu premjeru, ar kuru asociēsies nepopulāri lēmumi vairāku gadu garumā, un ar šā cilvēka personīgā godīguma akcentēšanu nepietiks. Savukārt premjera nomaiņa īsi (teiksim, pusgadu) pirms vēlēšanām var nenostrādāt. Cits jautājums, vai Vienotība spēs šādu citu līderi atrast, turklāt tā, lai tas neizskatītos pēc nodevības pret Dombrovski pašsaglabāšanās instinkta vārdā.