*****
Divi vērtīgi latviešu komponistu pirmatskaņojumi ar nākotni ir šīs programmas guvums, kontekstā priekam (bet sen vairs ne pārsteigumam!) par Latvijas Radio kora mākslinieciskā snieguma izkopto, augsto kvalitāti - tādu kā Everesta smaili savā jomā! Jaunā komponiste Santa Ratniece ar savu korim a capella radīto chu-dal (Kluss ūdens) noslēdz savdabīgu diptihu, jo šī ir jau otrā dzirdi un sirdi aizraujoša skaņu fantāzija par sālsezeru. Jaunais opuss, kuram autori iedvesmojis augstu Himalaju kalnos, Tibetā atrodamais svētais Namtso ezers un leģendu vijums ap to, apliecina Ratnieci kā neparastu, izsmalcinātu vokālo skanējumu un kopskaņas meistari. Turpinot ceļu darbā ar balsi, kuru mūsu mūzikā uzsāka Maija Einfelde, viņa tikusi vēl tālāk, paverot negaidīti plašas tembru, vijumu, intonāciju, faktūru, vokālās telpas apdzīvošanas iespējas. Izcili! Saistoši ar polifoniju, ritma enerģiju un «tembru teātri» strādājis Kristaps Pētersons, Mijkrēšļa dziedājumu kora balsīm piepulcējot kontrabasu (paša izpildījumā), stikla glāzes un pudeles. Tomēr visinteresantākais visā šajā ir fiktīvās reliģijas fiktīvā rituāla koncepcija, kuru autors pauž vārdos.
Armands Znotiņš
****
Laikmetīgās mūzikas koncertus gaidu ar cerībām, ka jaunākais komponista skaņdarbs būs izcilākais no viņa sasniegumiem. Parasti šādas vēlmes izrādās pārmēru utopiskas, un arī šoreiz - koncerts lielā mērā bija iedvesmojošs, bet pārlieku iepriekšparedzams. Triju autoru - visnotaļ spēcīgu un novatorisku personību - samērojumā vispārliecinošākā šķita Santa Ratniece, tūlīt pēc šajā festivālā pirmatskaņotā klavierdarba Muqarnas - izcilas radošas veiksmes - arī kora jaundarbā chu-dal izpaužoties spilgtai un stilistiski precīzai individualitātei, meistarībai kora rakstībā iekļaut novatorisku vēstījumu un emocionāli uzrunājošu izteiksmi. Arī Kristapa Pētersona Mijkrēšļa dziedājumi liecināja par bagātīgām dotībām muzikālās iedvesmas un profesionālas mākslinieciskās domāšanas ziņā. Ja Ratnieces darbiem raksturīgs spriegs trauslums un objektivitāte, tad Pētersona mūzikai savukārt - krāšņāka tēlainība, izteiksmīgāki teatrāli impulsi un dramatiski ekspresīvāks pasaules redzējums. Frančeskoni darbā bija daudz saistošu detaļu, kuras Radio koris spoži atklāja - kaut vai lieliskajā fināla skanējumā, taču arī šeit traucēja nepietiekama radošo ideju koncentrācija. Lučāno Berio un Luidži Nono stilam līdzīgā monumentalitāte un darbā ietvertā politiski sociālā kritika, lai gan labi domāta, atstāja rezervētas izjūtas.
Orests Silabriedis
*****
Prieks par abiem jaundarbiem: Santa lido ar pērlītēm izšūtā gaisa balonā un gūst mieru no vējā izkaisītām putnu balsīm, savukārt Kristaps redz vīzijas tepat uz grēcīgās zemes un zīmē nemitīgi gruzdošu malduguņu paklāju, kas palaikam spēji uzliesmo. Tā kā šo rindu autoram ir vājība uz ostinētām parādībām, Mijkrēšļa dziedājumu trešās daļas rituāls atstāj sevišķi spēcīgu iespaidu (nāk prātā Bariko teksti par iespaidīgumu, kas tik ļoti nepieciešams mūsdienu mūzikai). Salīdzinājumā ar pirmatskaņojumu Amsterdamas akustiski pasakainajā Muziekgebouw jāteic, ka Pēterbaznīca palīdzēja košāk uzplaukt Santas Ratnieces opusam, savukārt sapludināja faktūras daudzslāņainību Kristapa Pētersona skaņdarbā. Lai neteiktu, kurš no abu mūsējo veikumiem patika labāk, atzīšu, ka kompozicionāli pārliecinošākais šajā koncertā izrādījās Lukas Frančeskoni opuss Let Me Bleed ar nevainojamu uzbūvi un neaizmirstamu, spēcīgu Ingas Martinsones solo.