Astoņas spilgtas, pārsteidzošas, izteikti neordināras skatuves mākslas personības ar domubiedriem četros koncertos - tāds bija festivāla galvenais mākslinieciskais fokuss Rīgas Kongresu namā. Par šo mūsdienīgi multikulturālo, radoši just un domāt rosinošo ritmiskās mūzikas izlasi ir jāpateicas ikgadējā festivāla rīkotāja, bundzinieka Māra Briežkalna pieredzei, izsmalcinātajai gaumei un drosmei riskēt, piedāvājot ko krietni interesantāku un pārāku par droši ejošu tirgus preci patērējošai izklaidei.
Neparastām idejām bagāta, karsta un kreatīva bija gan vācu trompetista/komponista Markusa Štokhauzena Electric Treasures, gan afroportugāļu dziedātājas Marijas Žuanu un viņas pastāvīgā skatuves partnera brazīliešu pianista Mariu Laginjas pašizpausme. Arī viņa tautiešu - akordeonista u.c. taustiņinstrumentu meistara Šiko Šagas pašatdeve un neparasti virtuozā un vienlaikus izsmalcināti jūtīgā ģitārista Žamandu Koštas spēja solo, vienatnē ar akustisko (!) ģitāru ļoti personiski uzrunāt Rīgas Kongresu nama Lielās zāles publiku. Tas pats sakāms par cilvēka orķestra (tiklab arī cilvēka kora) Vinx emocionālo, izteiksmē daudzveidīgo solo sniegumu. Daudz iespaidīgāka par priekšplānā izcelto dziedātāju solisti bija par sitaminstrumentu karalieni pamatoti dēvētās Merilinas Mazuras muzicēšana (tieši viņa savulaik bija lielais atklājums Jana Garbareka grupas koncertā Rīgā). Tikai 17 gadu vecā korejiešu izcelsmes amerikāņu saksofoniste Greisa Kellija, ar kuru kopā vēlas muzicēt pasaules džeza lielākās zvaigznes, Rīgā uzstājās kopā ar Latvijas mūziķiem un šķiet, vēl pat īsti neapzinās, kā savu dāsno talantu pasniegt un virzīt. Par īstu zvaigzni drīz kļūs arī supervirtuozais taustiņinstrumentālists Eldars, ja vien apjēgs mākslinieka virsuzdevumu, kas - kontrastā sportiskai «dragāšanai») - pavīdēja ļoti muzikālajās variācijās par Besame muco.
Tomēr neviena uzstāšanās nekādā ziņā nebija izdabājoša, izpatīkoša. Muzicēdami neikdienišķā dimensijā, festivāla viesi spēja pārcelt savus klausītājus citā realitātē, mākslas piedzīvojuma transā, saviļņojot ar ļoti savpatna, neatkārtojama talanta spēku un vēstījuma patiesumu. Tieši par to viņus apbrīnoja un iemīlēja publika. No spilgtā iespaida, kuru, festivālu sākot, katrs pa savam radīja Štokhauzens un Šagass (Kultūras Diena, 3.VII), neatpalika arī trīs pārējie koncertvakari. Līdzās jau minētajiem (Žamandu Košta, Štokhauzens, Šagass) šajā kontekstā izceļas Vinx un Marija Žuanu - unikāla māksliniece, kura radošajā domāšanā un vokālās skaņas veidošanā apvieno portugāļu kultūru ar ļoti specifisko afrikāņu dziedāšanas tehniku, kuru demonstrēja arī Vinx, - neticami virtuozu zilbju ātrdziedāšanas/deklamēšanas tehniku, līdzīgu tā dēvētajam džeza sketam, tembrāli daudzveidīgu dziedāšanu arī uz ieelpas, uzkarsējot gan sevi, gan klausītājus nepārtrauktas dziedāšanas transā. Mākslinieces būtības un meistarības sāls ir tieši tas, ka ne viņas balss, ne skatuves plastika nav ieliekama nevienā no precīzajiem klasifikatoru plauktiņiem. Nedz uzstāšanās maniere, nedz vokālais sniegums nav rafinēts, viendabīgs un ik brīdi sagādā arvien jaunas, negaidītas atklāsmes. Starp citu, neko tādu nebūt nesolīja necilais sākums: pirmajai dziesmai skanot, pat likās, ka te būs vienkārša dziedāšana «mājas kārtībā» - vai ar šo «mazo» kamerstila balsi un īpatnējām skatuves kustībām (aikido vai džudo treniņu stilā) viņa spēs piepildīt Kongresu nama zāli? Taču drīz vien duetā ar Mariu Laginju, kura spēle apvieno klasiski romantiskā pianisma jūtīgumu un virtuozitāti ar džeza brīvību, atklājās neatkārtojama, ļoti savpatna interpretācijas mākslinieku sazobe. Ne tikai Laginjas oriģinālkompozīcijās, bet arī pāris pazīstamajos džeza «standartos», kurus abi pasniedza tik netradicionāli, tik svaigi! Šopēniskajās pasāžās ieslēpto Pinokio sapni zem debesīm (no Disneja multfilmas) gandrīz nevarēja pazīt! Spēcīgas, nerutinētas personības. Lūk, Rīgas ritmu veiksmes un nākotnes atslēga.