Latvijā teju vai bērni skaidri zina, ka mums ir pārāk daudz ierēdņu un, ja kārtīgi papurinātu tās ministrijas, valsts ietaupītu miljonus. Neapspriežot šo priekšstatu pareizību, nu saskaramies ar valsts pārvaldes bažām, ka notiek kadru aizplūšana, kas apdraudot pārvaldes normālu funkcionēšanu. Cilvēki paši pametot valsts darbu vai nu zemā atalgojuma, vai pārslodzes dēļ. Pēdējais nosauktais iemesls ir sevišķi svarīgs. Proti, bieži dzirdēta ir tēze, ka labāk maksāt «kārtīgas algas» mazākam skaitam ierēdņu, nekā pieticīgas lielākam kopumam. Ja jau pašreizējais korpuss jūtas pārstrādājies, tad skaidrs, ka tēze nav īstenojama - palikušie «labie ierēdņi» vienkārši netiks ar darbiem galā, pat ja viņiem palielinās atalgojumu.
Citiem vārdiem, jāsecina, ka pārvaldes aparātu nu nekādi nedrīkst vēl mazināt. Vai tiešām? Varbūt jautājums ir jāskata no cita «gala»? Tas ir - jārevidē funkcijas, ko pārvalde veic, par izejas punktu ņemot to, kādu pārvaldi varam vispār atļauties. Ko nevaram, no tā atsakāmies, attiecīgi nemokot pārvaldē strādājošos ar bijušo kolēģu funkciju pārdali (un potenciāli palielinot atalgojumu). 20 gadu pēc neatkarības atgūšanas joprojām nav skaidrs, vai tiešām viss, ko pārvalde dara, ir nepieciešams, vai visi regulējumi, uzraudzības formas ir tādas, bez kurām valstī sāksies haoss un anarhija. Kāpēc tāda neuzticība sabiedrības pašregulācijas spējai, cilvēku pragmatismam - turklāt paturot prātā Latvijas nelielos mērogus?