Politologi, iespējams, dusmosies par šādiem salīdzinājumiem, tomēr daži procesi pēdējos gados partiju dzīvē Vācijā varētu būt noderīgi kā viela pārdomām arī politiķiem Latvijā... Tātad Vācijā vienai no t. s. lielajām partijām, Kristīgajiem demokrātiem, ilgstoši un arī samērā loģiski mazākais partneris koalīciju veidošanā bija Brīvie demokrāti. Brīvo demokrātu pārstāvji daudz devuši Vācijas ārpolitikā, nenoliedzams arī viņu pienesums ekonomisko reformu īstenošanā utt. Nišas partija, kas laiku pa laikam baudīja savai popularitātei pārliecīgu ietekmi valdībās. Dažādu iemeslu dēļ pēdējās vēlēšanas (2013. gada rudenī) Brīvajiem demokrātiem bija tik neveiksmīgas, ka viņi nepārvarēja 5% slieksni un neiekļuva Bundestāgā. Sekoja partijas vadības atkāpšanās, drūmas prognozes par partijas norietu, tomēr kopumā runa bija par adekvātu uzvedību.
Ja tuvojamies Latvijas kontekstam - a) Brīvie demokrāti Vācijā nepaziņoja, ka nākamajās vēlēšanās startēs zem Kristīgo demokrātu «jumta», b) Kristīgie demokrāti, lai cik Brīvie demokrāti būtu viņiem ērtāki un saprotamāki nekā Sociāldemokrāti, nekad nepavērtu mātišķus apkampienus un piedāvātu partijas ar zemu reitingu biedriem izcilas vietas savos kandidātu sarakstos. Respektīvi, nav runa par to, kurš smukāks vai gudrāks - ja atbalsts tev sabiedrībā ir dramatiski samazinājies, tu nevari atsaukties uz to, ka līdz šim esi sēdējis pie valdības galda un tāpēc vien tev kaut kas pienākas arī turpmāk.
Ja iepriekš rakstītais liekas puslīdz loģiski, tad seko jautājums: kas tā par māžošanos ar Reformu partijas (RP) biedru virzīšanu Vienotības kandidātu sarakstos rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām? Labi, ir zināma tradīcija ministriem dot sarakstos augstas vietas, savukārt RP ļaudīm Saeimā vajadzētu būt pieticīgākiem. Problēma, šķiet, ir tā, ka sensenos laikos (politikā tas ir pirms pusgada...) kāds no Vienotības vadības, lai tikai dabūtu RP kā konkurentus prom no skatuves, ir bijis varen dāsns savos solījumos. Un nu, prasti sakot, ir baigā drūzmēšanās, jo vēl tak' jāapmierina reģionālo partiju vēlmes par «numuriem». Ikvienai partijai raksturīga vēlme palikt pie varas, tādēļ konceptuāli Vienotības mēģinājums «apēst» visu iespējamo, lai šo mērķi sasniegtu, ir saprotams. Tomēr nu izskatās, ka apēsts ir par daudz, un jau tā ne sevišķi sportiskais Vienotības organisms nonācis, pieļauju, dažam pazīstamā sadzīves situācijā, kad nav skaidrs, ko ķert, ko grābt, lai nelabuma sajūtu mazinātu.
Vienotības līderu piesauktā «iekšējā konkurence» (t. i., citu politisko grupu iekļaušana kandidātu sarakstos) ir laba lieta, tomēr partijai (ja ar to saprot ko vairāk par pašu «spici») par labu nenāk, ja tā atgādina nevis samērīgu maltītes papildināšanu, bet puiciskas sacensības «kurš apēdīs vairāk». No Vienotības aizgājušo rindas tas var tikai papildināt.