Nejauši sakritis, ka šomēnes, kad ir virkne Latvijas vēsturei nozīmīgu atceres dienu (14., 17. un 22. jūnijs), publiskajā telpā nonācis mūsu redzamāko vēsturnieku aicinājums palielināt vēstures zinātnes finansējumu un attiecīgi, cerams, pētījumu dziļumu un tematisko loku. Sabiedrībai kopumā, iespējams, vēsture galvenokārt asociējas ar Latvijas pagātnes traģiskāko lappušu pieminēšanu, tomēr būtu svarīgi apzināties - lai cik riskanta lieta ir paralēles un analoģijas, mūsdienu Latvijas tematika kopumā var pasmelties šīs zemes vēsturē vērtīgu vielu vismaz pārdomām.
Daži piemēri, iespējamos secinājumus atstājot lasītāju ziņā.
Kad runa ir par nacionālo minoritāšu integrāciju, ļoti bieži kā pozitīvs piemērs tiek minēta starpkaru Latvija, to skaitā, no pašu minoritāšu puses. Mazākumtautībām draudzīgas izglītības sistēma un pašorganizēšanās iespējas u. c., kam it kā vajadzēja rezultēties minoritāšu augstā integrācijas pakāpē divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. 1931. gads - tātad jau apmēram desmit gadi pagājuši, šādā labā saskaņā dzīvojot. Minoritāšu īpatsvars - apmēram 22% no iedzīvotājiem. Par t. s. minoritāšu partijām balso 18%, t. i., minoritātes turpina balsot pēc etniskā principa. 1922. gadā latviešu valodu prata tikai 14,2% Latvijā dzīvojošo krievu, 1930. gadā viņu īpatsvars ir palielinājies tikai līdz 18,8% (respektīvi, 4/5 arī pēc neatkarīgā Latvijā nodzīvotiem desmit gadiem latviešu valodu neprot). Vai mēs šodien neesam pārāk lieli optimisti integrācijas jautājumos?
Un kā ar pašiem latviešiem un mūsu priekšstatu par sevi? 1967. gadā Latvijas Komunistiskās partijas biedru un biedru kandidātu skaits ir apmēram 107 tūkstoši. 1988. gadā, laikā, kad it kā vairs nevajadzētu būt ilūzijām par komunismu, no vienas puses, un režīms vairs salīdzinoši nav tik represīvs, no otras puses, šis skaits ir būtiski palielinājies - līdz 182 tūkstošiem. Un neba šo pieaugumu veidoja imigranti vien… Vēl 1991. gadā VDK aktīvajā aģentūrā ir apmēram 4300 aģentu (tiesa, ne visi saistīti ar ideoloģisko kontroli). Vai mēs sevi nemānām ar tēzi, cik ļoti latviešu vairākums padomju gados nepieņēma okupācijas režīmu?
Pēdējais piemērs, lai nebūtu noslēgumā tik drūmi… Aizbraukušo skaits dažkārt tiek komentēts tik pesimistiski, ka vedina izsecināt šīs valsts cilvēku resursu izsīkumu jau pārskatāmā nākotnē. Nu, Pirmā pasaules kara rezultātā svešās armijās un bēgļu gaitās bija devušies apmēram 800 tūkstoši vai trešā daļa no pirmskara Latvijā dzīvojošajiem. Turklāt jaunā Latvijas valsts kā vieta, kurp atgriezties, nebūt nebija vieglas dienas sološa, un tomēr šī teritorija atdzima.
Rezumējot: ja mūsu politiskā elite (kaut vai kā naudas dalītāja) par vēsturi un attiecīgo zinātnes virzienu atcerēsies ne tikai pirms 16. marta vai 18. novembra, mēs iegūsim plašāku pieredzes tvērumu, vērtējot arī iekšpolitiskos uzdevumus šodien un nākotnē.