Svaigās idejas nosmacē
Ja Lāča iestudējums būtu iesācēju darbs, spriedums pēc pirmizrādes būtu - radošai grupai trūkst amata prasmju. Izrāde kā kopums ir semiotisks ārprāts un sabrūk jau pirmo ainu laikā. Režija par sevi, scenogrāfija par sevi, mūzika pret visiem... Pat veiksmīgi atradumi uz skatuves salikti tādās kombinācijās, kas svaigās idejas nosmacē. Neiedziļinoties jautājumā, vai laba ir scenogrāfija, kas sevi attaisno tikai vienā ainā, piemēram, Mārtiņa Vilkārša konstrukcija izveido potenciāli spēcīgu tēlu - V.Lācim aizvien dziļāk iegrimstot Padomju Latvijas pārvaldīšanas darbā, ap viņu fiziski sāk kustēties sienas. Diemžēl režisore uzskatījusi, ka to vajag pamatot sadzīviski - iespiež Kasparam Zvīgulim rokā pudeli, liek tēlot reibumu. Līdzīgi ar Artura Maskata mūziku, kas kā pašvērtība ir skaista, bet tās izmantošanas veids (pārtraucot izrādes darbību, ar mikrofoniem) ir pretrunā iestudējuma stilistikai. Un dziesmas izskan nepatiesi.
Lāci ir veidojusi komanda, ko visas tiesības uzskatīt par profesionāļu izlasi. M.Zālīte ir vienīgā latviešu dramaturģe, kuras darbus regulāri iestudē. I.Roga līdztekus dažiem neveiksmīgiem iestudējumiem pagājušajās sezonās radījusi izrādes, kurās pārsteidzoši smalki izstrādātas tēlu psiholoģiskās attiecības. Šīs priekšzināšanas liek jautāt, vai tiešām noteicošais, netapušu izrādi izlaižot, būs bijusi pārliecība, ka tēma - skaļi, kaut tukši vārdi - apklusinās iebildumus pret profesionalitātes trūkumu? Ja tā kaut iztālēm ir, lielāku cinismu grūti iedomāties.
Ilustratīvi skaitļu krāvumi
Lācis ne tuvu nav dramaturģes labākā luga. To raksturo ilustratīvu skaitļu krāvumi, autorei aizmirstot, ka dzīves fakts teātrī maz ko nozīmē. Svarīgi ir tikai mākslas fakti. Kaitina šaurredzīgie autores komentāri remarkās, kas pauž cilvēciski gan saprotamu, bet mākslinieciski neattaisnotu pozīciju - V.Lācis ir nelietis. Punkts. M.Zālīte, par spīti pašas klāstītajam, nevēlas iedziļināties. Ne Vilī Lācī, ne ārkārtējos apstākļos, kuros viņš tiek ierauts. Spriedums ir gatavs, pirms vēl tiesas prāva sākta. Paradokss ir tāds, ka M.Zālīte māksliniece, iespējams, gluži neapzinātā līmenī ir gudrāka nekā M.Zālīte privātpersona. Vismaz Lāča jautājumā. Ja neņem vērā tendenciozās remarkas, Lācis ir teksts, ko iespējams interpretēt apbrīnojami plaši. M.Zālītes varoņi daudz runā, bet luga neatklāj, ko viņi domā vai jūt. Vārdi ir tukši, ļaujot tajos ielikt iestudējuma veidotāju pašu radītas varoņu personības, darbības motīvus. Tāpēc nevar teikt, ka Lāci Nacionālajā nogremdētu dramaturģes darbs. Drīzāk tā bijusi liktenīga nejaušība - rūpīgu pieeju prasošā materiāla satikšanās ar I.Rogu.
Acīmredzami režisori ne V.Lācis, ne situācija neinteresē, un viņa izvēlējusies vieglāko ceļu - lugu nevis interpretēt, bet ilustrēt. Bet ne tikai. Pirms tam režisore noīsinājusi labāko, kas M.Zālītes Lācī ir, un ieviesusi alkoholisma un seksa tēmas. K.Zvīguļa Vilis Lācis no pirmās ainas dzer vodku un uzmācas katrai sievietei, kas parādās viņa redzeslokā. Tik daudz par iedziļināšanos tēla psiholoģijā! Nekā cita Nacionālā teātra Lācī nav - ne rakstnieka, kā smīkņā M.Zālīte, ar četru klašu izglītību, ne žilbinošu sociālo karjeru taisījuša cilvēka, ne valsts darbinieka, kam priekšā tiek celti aizvien netīrāki un netīrāki darbi. Pat ne tēva, kas traģiski zaudē dievinātu bērnu, tā arī nesaprotot - nelaimes gadījums, slepkavība? K.Zvīgulis veic teju varoņdarbu - par spīti visam, ko dramaturģe un režisore krauj viņa varonim virsū, viņš līdz pat izrādes beigām spēj savā tēlā saglabāt tādu kā nervozumu, kas ļauj domāt - aiz vārdiem slēpjas cilvēks, kas domā un jūt. Vairāk no aktiera, kas izrādē pamests viens, šādā lomā ir negodīgi prasīt. Bet no režisores gan varētu. Ja teātris ņemas iestudēt lugu par tik pretrunīgu personību, ir jābūt savai versijai, nepietiek ar selektīvi pārstāstītu biogrāfiju. Vismaz - kas V.Lāci motivē: varaskāre, bailes?
Beidzas, kā sākusies
Izrāde atstāj iespaidu, ka katrs tās veidotājs būtu strādājis, ar citiem nekontaktējoties. Iegūst tie aktieri, kam ir lielāka skatuves pieredze. Pārliecinoši, ļaujot sajust, ka viņu tēlos ir kas tāds, kas konsekventi virza viņu rīcību, spēlē Uldis Dumpis (Benjamiņš), Normunds Laizāns (Čičajevs), Mārtiņš Egliens (Eglītis), Mārcis Maņjakovs (Vladimirs), daļēji arī Lāsma Kugrēna (Benjamiņa) un Uldis Anže (Briedis). Katrs spēlē savā manierē, nereti izlīdzoties ar citās lomās atrastiem štampiem, bet tie ir kvalitatīvi un ļauj aktieriem saglabāt pašcieņu. Krietni grūtāk klājies «nacionālajam trio» - brāļiem Lāča medniekiem - Jānim Vimbam (Aleksis), Jānim Āmanim (Edgars), Ivaram Kļavinskim (Oskars), kam uz saviem pleciem jāiznes deklaratīvākie teksti. Neērti skatīties, kā talantīgi aktieri mokās. Mulsums pārņem, redzot Ditas Lūriņas svaidīšanos Alīdas Ieviņas lomā.
I.Rogas izrāde beidzas tāpat, kā sākusies, - ar neko. Tā ir būtiskākā atšķirība no lugas, kuras beigu aina savā mākslinieciskajā spēkā ir tik pārliecinoša, ka mirklī attaisno Lāča eksistenci. Pēdējais no brāļiem ierodas pie Lāča viņu nošaut, bet Lācis gluži sirreālā veidā viņa priekšā sāk dalīties. Tā kā dalās vienšūnas organismi. Kuru šaut? Lāču skaits Oskaru pārmāc, un rezultātā iet bojā viņš pats. Tai brīdī pienāk viņa mātes pirmā vēstule no Vorkutas. Vēstule ir autentiska, un nevar atstāt vienaldzīgu. Māte raksta, ka ziemeļos viņai palīdz izdzīvot tikai doma, ka viņa atgriezīsies un atkal satiks savus dēlus. Dēlus, kuru, viņa nezina, vairs nav. Šī vēstule uzdod smagu, varbūt pat neatbildamu jautājumu, kam patiesi būtu vērts veltīt lugu, izrādi un ne vienu vien. Vai un par ko ir vērts mirt, ja ir kāds, kurš dzīvo tikai tāpēc, ka tu esi dzīvs? Ja šādu jautājumu nosvītro, tā vietā liekot tukšas, kaut skaisti skanošas frāzes, jājautā - par ko tad īsti Lāča veidotāji domājas izrādi iestudējuši?
Pičuks
Ha
sindija madara