Izstādes retrospektīvajā daļā mākslinieku vairāk interesējot nevis atskatīšanās uz savas iekšējās pasaules un daiļrades attīstību, bet gan tas, ko izstādē uztvers skatītājs. «Izstādes ideja - lai cilvēks no malas atnāk un paskatās, vai es kā mākslinieks varu uzzīmēt bildi, kas iedarbojas pati par sevi. Vai cilvēks, kurš neinteresējas par manu domāšanu, var darbos fiksēt to objektīvo realitāti, kas staro cauri manai mākslai?» Savā ziņā teiktais raksturojot arī izstādes tapšanas procesu, jo darbus retrospekcijai galvenokārt atlasījusi kuratore Inga Šteimane, nevis pats mākslinieks. Tātad - skats no malas.
Izstādē līdztekus tušas zīmējumiem, agresīvākiem formu salikumiem uz papīra un spilgtai koloritātei skatāmi arī jaunākie M.Subača zīmējumi viņam raksturīgajā stilā. Atziņas un vizuālas zīmes šoreiz eksponētas lielformātā. Vai mākslinieks zīmējumus uzskata par meditācijas objektu vai tās rezultātu? «Rezultātu. Laiks no zīmuļa pielikšanas papīram līdz tā noņemšanai ir īss, bet aiz tā procesa ir domāšana. Motīvi - cilvēciņš, zivtiņa, mēnestiņš - ir domu pasaule. Taču mana galvenā ambīcija vienmēr ir bijusi attēlot neattēlojamo. Domāju, Dievs varbūt izskaidro pasauli. Var jau to nesaukt par Dievu, bet par dabu vai ko citu, bet tā ir. Mans Dievs izkūst pasaulē, pārvēršas par visu, kas apkārt,» stāsta mākslinieks.
Vai darbi ir izteikti reliģiozi? «Jā, bet nedomāju, ka tie ir dogmatiski. Nē, dogmatika reliģiskajā apziņā jau ir tikai periods, un tam es esmu cauri. Tas vārdā nesaucamais ir baltajā fonā, starojumā. Esmu kopējis arī ikonas, bet beigu beigās esmu apstājies pie šī starojuma. Galu galā -kā mākslinieks veidojos 70., 80.gados, cilvēki svētdienās negāja uz baznīcu, bet gāja uz izstāžu zāli. Man liekas, ka tā ir tradīcija. Ir daudzi latviešu mākslinieki, kuri nelieto vārdu Dievs, bet tik un tā glezno pēc būtības reliģiozus darbus,» uzsver M.Subačs.