gadā Mordovijā uzrakstītais dzejolis - veltījums sievai Intai - lasāms 33 valodās, un grāmata Kro - Kro, kurā apkopota viņu abu tā laika sarakste, Knuts Skujenieks atkal ir pieskāries šīm vēstures lappusēm visai neparastā veidā. Jaunais izdevums - virtuāls ceļojums caur dzeloņdrātīm Kārtis, ko tikko klajā laida Neputns, sastāv no īpašas kāršu kavas, ko zīmējis dzejnieka lēģerbiedrs Bruno Javoišs, savukārt pats Knuts Skujenieks uz «muguriņām» aprakstījis kārtīs attēloto. Abi autori ved lasītāju ekskursijā pa Mordovijas lēģeri XX gadsimta 60. gados.
Viss aprakstīts pareizi
Kārbiņa ar paliela formāta melnbaltām kārtīm svinīgi tika vērta vaļā 14. jūnijā Latvijas Okupācijas muzejā, godinot komunistiskā genocīda upuru piemiņu. Līdz ar K. Skujenieka ierašanos ļaužu pārpildīto muzeja telpu burtiski pārņēma viņa dzīvesprieks - sajūta, ka dzejnieks atnācis aprunāties par jaukiem piedzīvojumiem kādā vasaras nometnē. Viņš klātesošajiem atklāja, ka pie dīvainā kāršu komplekta nonācis, pateicoties viņa koncentrācijas nometnes biedram Jānim Mētram, kuram Kuldīgā pieder Spēļu kāršu muzejs. Cilvēki bieži vien viņam jautājuši, kas uz kārtīm ir attēlots - kas ir šie kungu, kalpu un dāmu tipāži, kādēļ uzzīmētas ēdamas, dzeramas un pīpējamas lietas? «Iedomājos - es taču to visu varētu uzrakstīt! » saka K. Skujenieks. «Es negribēju cilvēkus nedz ērcināt, nedz raudināt, nedz baidīt. Man ir grūti pateikt, kāpēc es to izdarīju, bet domāju - galvenokārt tāpēc, ka gribēju parādīt, ka pat visdrūmākajos, nežēlīgākajos apstākļos ir dzīve.» Sākotnēji K. Skujenieks nemaz nav zinājis, ka kāršu autors ir viņa biedrs Bruno Javoišs, kurš dzīvo Tartu, tāpēc uztraucies, kāds būs vērtējums. «Viņš visu labi saprot, kas uz kārtīm ir uzzīmēts. Viss aprakstīts pareizi,» savu atzinumu muzejā sniedza B. Javoišs. Viņš uz Mordoviju tika aizsūtīts tāpēc, ka 1963. gadā pacēlis Latvijas brīvvalsts karogu Rīgas radiotornī.
Citu dzīvi neiedos
Pasākumā kāršu muguriņas lasīja autors un arī dzejniece Liāna Langa. K. Skujenieks nekad nav bijis kāršu spēlmanis, taču šajā kavā viņam esot daudz tuvu kāršu. «Kaut vai tas pats slavenais klauvētājs!» viņš saka. Atrodam kārti, uz kuras redzams šķielējošs vīrs ar pižiku galvā un klauvēšanas gatavībā savilktu dūri, un lasām: «Šis ir «klauvētājs». Tā dēvē ziņu pienesēju. Krievi tādu sauc par stukaču, bet mēs taču esam latvieši un tulkojam. Liela daļa «klauvētāju» mums ir zināmi. Tie parasti ir vāji, savtīgi cilvēciņi, kas cer uz priekšnieku žēlastību, uz kādu atvieglojumu. (..) Šos mēs pazīstam. Bet cik vēl ir to, kurus mēs nezinām?» K. Skujenieks teic, ka lielākoties konkrēti aprakstījis, kas redzams kārtīs, tomēr dažbrīd «pievilcis klāt» arī ko privātu. Piemēram, kārtī ar sliedes gabalu, kurš skanīgi modinājis lēģeristus un saucis viņus uz un no darba, K. Skujenieks pastāsta, ka viņš strādājis mēbeļu kombinātā, kurā ieved baļķus un izved jau gatavas mēbeles: «Es šo mūsu pašu ražoto produkciju i par velti neņemtu. Tā teikt - suns zina, ko ēdis (..).»
Precīzu atziņu vakarā pauda izdevniecības Neputns vadītāja Laima Slava: «Tas ir tas, ko es vienmēr esmu apbrīnojusi Knutā - nav nekādu ilūziju par to, ka viņa veselība būtu brīnišķīga, bet viņš vienmēr ir priecīgs, atvērts, optimistisks.(..) Viņš arī teica tādu brīnišķīgu frāzi: ko tur žēloties - citu dzīvu jau neiedos, tā pati vien ir jādzīvo.» L. Slava ir pārliecināta, ka par šiem vēstures notikumiem vajag un ir vērts runāt tieši cilvēcīguma un pašcieņas mēra kontekstā.
K. Skujenieks atzina, ka savā ziņā toreizējos apstākļos viņš ir juties brīvs: «Es zināju, ka mani neviens nedrukā un vēl arī nedrukās, un tas man atraisīja rokas - varēju rakstīt to, kas man ienāk prātā.»