Pagājušajā nedēļā nelielu viļņošanos izraisīja SEB vadītāja Baltijas valstīs atziņa, ka noguldītājiem var nākties rēķināties ar negatīvām depozītu likmēm. Tas, ka, aizdodot naudu bankai, pašam par to var nākties piemaksāt, pašreizējās pasaules finanšu tirgū un kopējā ekonomikas situācijā nav nekās ārkārtējs. Tas ir likumsakarīgs rezultāts pašreizējai Eiropas Centrālās bankas (ECB) monetārajai politikai, lai nauda nenogultu banku kontos, bet gan atgrieztos ekonomikas apritē. Jau ilgāku laiku ECB komercbankām piemēro negatīvu depozīta likmi un pavisam nesen to samazināja no -0,3% līdz -0,4%, kas nozīmē, ka banku neizvietoti līdzekļi nes tām aizvien lielākus zaudējumus. Tā kā kreditēšana īsti nesokas, tad zināmā mērā to pašu var teikt arī par jauniem termiņnoguldījumiem. Patlaban šķiet, ka negatīva likme, noguldot naudu komercbankās, ir diezgan droša realitāte, ar ko iedzīvotājiem un uzņēmumiem nāksies saskarties nākamo gadu gaitā.
Šīs situācijas kontekstā daudz interesantāks jautājums ir nevis likmes, bet to ietekme gan uz finanšu tirgiem, gan reālo ekonomiku. Skaidrs, ka tie, kuriem ir nauda noguldījumiem, zaudējumus ciest nevēlēsies. Tādējādi viņi tiek stimulēti to tērēt, kas galu galā iekustinās arī ekonomisko aktivitāti. Tiesa, šajā ziņā vairāk varam runāt par nozarēm, kas ir orientētas uz iekšējo patēriņu, proti, mazumtirdzniecību, tūrismu, kā arī citām pakalpojuma nozarēm. Taču šajā gadījumā ir jārēķinās, ka liela daļa no tās naudas, kas līdz šim atradās iedzīvotāju banku kontos, aizplūdīs uz ārvalstīm, maksājot par importa precēm vai viesnīcu un restorānu nozares pakalpojumiem. Tikmēr attiecībā uz Latviju diezin vai varam cerēt, ka, apsīkstot naudas plūsmai banku depozītos, mūsu valstī būtiski palielināsies pārtikas preču patēriņš vai augs dzīvojamo māju celtniecība. Tā kā monetārā politika ir domāta eirozonai kopumā, uz zināmiem ieguvumiem var pretendēt eksportējošās rūpniecības nozares - kokapstrāde, metālapstrāde vai tekstilrūpniecība -, tomēr, visticamāk, rūpniecības pienesums kopējā Latvijas ekonomikas struktūrā samazināsies. Drīzāk var teikt, ka pašreizējās ECB monetārās politikas rezultātā no Latvijas puses vairāk tiks stimulēts nevis vietējais, bet gan Vācijas rūpnieciskais sektors. Līdz ar to eirozonas stiprākās valstis kļūs vēl stiprākas, kamēr vājākajām izaugsme tuvākajā laikā būs atkarīga no patēriņa, vienlaikus mazinot arī šo valstu noturību pret ekonomiskajām krīzēm. Ņemot vērā, ka tirgus piesātinājums ir augsts un arī ražotāju cenas tendētas deflācijas virzienā, var arī teikt, ka Centrālās bankas politika ir orientēta uz iedzīvotāju atbrīvošanu no «liekās naudas», lai noliktavas tukšotos straujāk. Vai šāda «naudas atbrīvošana» dos ilgtermiņa grūdienu visas Eiropas monetārās savienības izaugsmē, var tikai minēt. Savukārt tiem, kas vēlēsies uzkrāt, lai kaut ko nopelnītu, nāksies rēķināties ar aizvien lielākiem investīciju riskiem. Tas var palīdzēt tiem uzņēmumiem, kuri naudu plāno piesaistīt ar vērtspapīru tirgus palīdzību, taču vienlaikus liek domāt par jauniem finanšu satricinājumiem, ja Centrālās bankas darbība nespēs veicināt visaptverošu eirozonas izaugsmi.