Britu premjerministra atzinums, ka Rietumiem ir lielas domstarpības ar Maskavu par to, kas vainīgs asinsizliešanā Sīrijā, būtu pelnījis ievērību, ja vien neizskanētu vairāk nekā divus gadus pēc brutālās slepkavošanas sākuma. Pārlieku milzīgs ir pilsoņu karā nogalināto skaits, lai novērotājiem, pēc Deivida Kamerona teiktā, rastos ticība miera risinājuma atrašanai. Turklāt atšķirīgās rietumvalstu un Kremļa pozīcijas nav nekas jauns, un, iespējams, tas bijis galvenais iemesls, kādēļ nav atrasta metode Sīrijas kara apturēšanai. Tas labi bija redzams jau tobrīd, kad Rietumu sabiedrotie ANO Drošības padomē mēģināja apstiprināt sankcijas pret Sīriju, kuras bloķēja Krievija un Ķīna. Kamerona un Krievijas prezidenta Vladimira Putina kopīgajā preses konferencē izskanējušie pretēji viedokļi arī tagad liek šaubīties, vai lielvalstis spēs par kaut ko vērā ņemamu vienoties. Savukārt Kamerona apgalvojums, ka puses var pārvarēt pretrunas, jo atbalsta konflikta izbeigšanu, vēlas nepieļaut Sīrijas sašķelšanos un nodrošināt sīriešiem iespējas pašiem izvēlēties savu varu, ir drīzāk vienīgi diplomātiski vārdi, kam pietrūkst reāla seguma.
Bruņotais konflikts jau sen ir aizgājis pārāk tālu, un nav nekādu pazīmju, ka karojošās puses vēlētos miera sarunas. Tas acīmredzami neietilpst nedz Sīrijas esošā vadītāja Bašāra al Asada, nedz arī opozīcijas plānos. Turklāt situācijā, kad kara veiksme vairāk smaida vienai no pusēm (pašreiz valdības spēkiem), par mieru nenākas runāt. Tagad dienas kārtībā ir nopietna cīņa par Alepo, kam var būt svarīga nozīme visā konflikta gaitā, taču tās iznākums diezin vai būtiski pietuvinās karošanas beigām. Tas secināms no opozīcijas militāro komandieru noraidošās attieksmes pret jebkāda kompromisa iespējām ar režīmu.
Šķiet, mazāk iespēju turpmāk atrasties atturīga novērotāja pozīcijās atlicis galvenajiem spēlētājiem no rietumvalstīm - ASV, Lielbritānijai un Francijai. Iespējamā sarkanās līnijas pārkāpšana no Sīrijas režīma puses, lietojot ķīmiskos ieročus, var likt izšķirties par nopietnākas palīdzības sniegšanu karojošajai opozīcijai. Vislielākais spiediens tiek izdarīts uz Baraku Obamu, no kura tiek pieprasīta nopietnāka ASV iesaistīšanās un palīdzības sniegšana Sīrijas opozīcijai. Ir saprotama Obamas nesteidzīgā reakcija, jo papildu konfrontācija ar Krieviju, kas piegādā ieročus Asadam, ASV prezidentam nav vajadzīga. Visdrīzāk Asada pretinieki tomēr saņems no amerikāņiem militāro palīdzību - strēlnieku, varbūt arī prettanku ieročus. Diezgan droši esot tas, ka ASV prezidents nepieļaus sauszemes spēku iesaistīšanos konfliktā un lidojumu aizlieguma zonas izveidošanu virs Sīrijas. Tas var novērst nopietna konflikta izcelšanos starp Rietumiem un Krieviju, taču nebūs pietiekami vardarbības nobremzēšanai Sīrijā.