Sarežģītāk jeb kā dzīvē tas pavēršas, mēģinot aktualizēt kopsakaru, kurā šīs peripetijas notiek. Un konteksts ir pilnvērtīgi nenotikusī privatizācija Krievijā jeb atceltā privatizācija, Vladimira Putina prezidentūras laikā (2000.-2008.) pārņemot Kremļa ietekmē iepriekšējā desmitgadē varas aparātam izslīdējušos stratēģiski svarīgo uzņēmumu un resoru grožus. Proti, tā nu ir sagadījies, ka Berezovskis Londonā, līdzīgi kā Hodorkovskis Maskavas cietumā, iegadījies opozīcijā kremļa aparatčikiem, bet iegadījušies viņi tur ir ne jau nu tikai demokrātijas ideālu vārdā.
Tiesa, tas neattaisno safabricētos apmelojumus un aiz matiem pievilktās apsūdzības, kas ārpus pašas Krievijas neiztur kritiku. Var arī šaubīties, piemēram, par kādreizējā Latvijas Ministru prezidenta Aigara Kalvīša motīviem, iekļaujot Lielbritānijas aizstāvēto Berezovski Latvijā nevēlamo un neielaižamo personu sarakstā. Bet tas viss griežas ap vienu: ap ļoti, ļoti lielu naudu, no kuras palaikam kādam tējā iešļakst pa radioaktīva polonija lāsei vai izspindz pa saindētai lapsenei. Attiecīgi arī Berezovska mazā uzvara Londonā pēc būtības ir tikai mirkļa kustība milzu procesā, fakts nekurienes vidū vai, ja vēlaties, viņpus laba un ļauna.
Ideāli ir svarīgi, un ir jāaizstāv ļaudis, kas tos apliecina. Tomēr ar vēsu prātu. Jo šī aizvien ir pasaule, kurā atkarībā no konteksta apgalvojumi «kas nav ar mani, tas ir pret mani» un «kas nav pret mums, ir ar mums» abi ir patiesi.