Piemēram, krusta kari. Nav iemesla neticēt, ka kustībā netrūka ļaužu, kuru vadmotīvs tiešām bija Tā Kunga kapa atbrīvošana no neticīgajiem un attiecīgi nopelni Mūžības priekšā. Tomēr nav arī noslēpums, ka zem šī lozunga pulcējās arī tādi, kuriem vienkārši bija apnikusi ikdienas rutīna, kuri cerēja pa ceļam uzlabot savu materiālo stāvokli, kuri gribēja pa ceļam iznīcināt konkurentus (Venēcijas tirgotāji), kuri devās karā, jo tā darīja citi utt. Ārkārtīgi raibais motīvu sajaukums zem it kā vienotā mērķa noveda pie tā, ka pa ceļam tika izpostīti it kā ticības brāļi (pareizticīgā Konstantinopole), ka Tā Kunga kapa zemē izveidojās kaut kādas laicīgas valstiskas struktūras ar cēlajam mērķim maz atbilstošu saturu, ar to, ka beigu beigās krusta kari tika rīkoti pašas Eiropas ietvaros.
Cits klasisks piemērs ir ģeogrāfiskie atklājumi. Nav šaubu, ka te mēs atrodam reibinošu zinātkāres, alkatības, godkārības, varbūt bēgšanas no parādiem un tiesas, vēlmes nest Kristus vēsti utt. mistrojumu.
Citiem vārdiem sakot, atturoties pasludināt tik aptverošas koalīcijas ieceri par cinisku politisku aprēķinu, šī iecere tomēr liekas cilvēka dabas ignorēšana.
Turpinot labticīgo uzstādījumu, ka visi politiķi nav maitas, ka starp viņiem netrūkst tādu, kuri principā - atbilstoši savai izpratnei - vēlas strādāt valsts labā, man nav skaidrs, kāpēc šis jaukais (tas bez ironijas) mērķis jāīsteno, visiem salienot valdībā. Kas tā par dīvainu loģiku - ja neesam valdībā, mēs nevaram uzņemties atbildību, īstenot savus labos nodomus. Nemaz nerunāsim par to, ka šāds skatījums riskē ar apgalvojumu, ka tie, kuri nav partiju biedri vai nav tikuši parlamentā, ir kaut kādā ziņā švakāki patrioti. Jebkurā gadījumā, kas traucē rādīt un īstenot savu valstisko apzinīgumu, atrodoties opozīcijā? Atbalstiet valdības saprātīgos priekšlikumus, iesniedziet savas jēdzīgās alternatīvas vajadzības gadījumā, nekritizējiet kritizēšanas vārdā, at least but not at last nepārdodiet savas balsis, un jūs būsiet palīdzējuši Latvijai!
Ir interesanti lasīt par Franciju Otrā pasaules kara periodā. Vēlme cīnīties pret nacistiem bija gan franču kreisajiem, gan labēji orientētajiem, gan tādiem, kuri vispār par politiku maz interesējās, tomēr uzskatīja, ka nedrīkst palikt malā. Un ne visi Pretošanās kustības dalībnieki pakļāvās centralizētiem rīkojumiem. Bet mērķis bija viens, un dalībnieki pūlējās atbilstoši savai izpratnei un mākai. Pēc tam bija kopīgs prieks par uzvaru, pēc tam … nu jā, plūkšanās par lauriem un «vai par to mēs cīnījāmies» (pazīstams motīvs, vai ne?). Dievs dod mums nonākt līdz šai pēdējai stadijai, vispirms tiksim līdz kopīgai uzvarai, bet līdz tai var nonākt arī bez samākslotas vienota ģenerālštāba izveides.