Starp citu - arī citiem, kas vēlas strādāt skolā, sākot no oktobra, ir iespēja pieteikties kārtējam Iespējamās misijas iesaukumam!
Jāķer iespējas
Inese nāk no radošas ģimenes. «Bet sevi vienmēr esmu redzējusi tādu, kas ar savu loģisko prātu un matemātisko domāšanu var papildināt radošus cilvēkus, ka varu būt kā tilts starp abām pasaulēm,» viņa saka. Tāpat kā daudziem jauniešiem, viņai negribējās arī būt par slogu vecākiem, tāpēc tika izvēlēts ceļš, kas varēja garantēt lielāku spēju sevi uzturēt.
Lai nodrošinātu labas starta pozīcijas iekļūšanai labā augstskolā, Inese pēc devītās klases iestājās tolaik spēcīgajā Rīgas komercskolā. Tālāk pieteicās studijām Rīgas Ekonomikas augstskolā (REA), taču netika uzņemta, tāpēc sāka mācības LU Ekonomikas fakultātē. «Pēc diviem gadiem sapratu - nē, es tomēr gribu dzīvē vairāk izaicinājumu. Stājos REA vēlreiz un tad acīmredzot intervijā spēju labāk pārliecināt par saviem motīviem.»
Studijas «zviedros» nevarēja savienot ar strādāšanu, taču Inesei pirmā darba pieredze jau bija. Paralēli studijām LU viņa caur paziņām bija atradusi iepirkumu vadītājas darbu nelielā uzņēmumā Morics-A. «Šo darbu dabūju, pateicoties pirmajam uzdevumam. Tas bija tirgus pētījums par produktiem, ko uzņēmums tirgoja - spuldzēm, lampām, elektroinstalāciju materiāliem. Apstaigāju Rīgas veikalus, izpētīju, ko tie tirgo, izveidoju pārskatu un definēju, ar ko Morics-A varētu atšķirties. Darba devēju pārliecināju ar rūpību un nopietno attieksmi.»
Darbs nostiprināja Ineses interesi par biznesa vidi, arī pamudināja studiju praksi REA meklēt elektropreču nozarē Vācijā. Inese labi zina vācu valodu un gribēja pastrādāt ārzemēs, tāpēc aizrakstīja virknei vācu kompāniju. Viena arī atsaucās.
Pēc studijām Inese sāka strādāt par tirdzniecības asistenti Siemens, lai gan šāds amats REA absolventei varētu šķist par zemu. «Zināju, ka uzņēmumā ir izaugsmes iespējas. Ja varēšu par sevi pārliecināt šajā zemākajā amatā, man tiks dota arī iespēja darīt ko sarežģītāku.» Jau četru mēnešu laikā viņa saņēma paaugstinājumu un kļuva par komercvadītāju vienā no kompānijas nodaļām.
Kurā valstī mājas?
Tolaik katrai Siemens nodaļai bija divi vadītāji - tirdzniecības vadītājs, kas gādā par sadarbību ar klientiem un partneriem, un komercvadītājs, kura pārziņā ir finanses, līgumi un citi komercjautājumi. Inese stāsta - viņai paticis, ka Siemens Latvijā savam mātes uzņēmumam bija vien neliela struktūrvienība, tāpēc viņai bija iespēja darīt ļoti dažādas lietas, kam lielākā tirgū būtu nepieciešami vairāki un šaurāk orientēti speciālisti. Starptautiskā uzņēmumā arī netrūcis kontaktu ar kolēģiem citās valstīs un nemitīgu pārmaiņu - darba organizācijā, vadības principos u. c. Rutīnas nebija, turklāt sākotnēji Inese darbojās enerģētikas nodaļā, vēlāk medicīnas iekārtu jomā, kurā ar laiku kļuva par komercvadītāju Baltijas līmenī.
Darbā grūtākā Inesei likās Latvijas biznesa klasika - nenormētais darbalaiks un periodi, kad darba dēļ jāaizmirst brīvdienas un privātā dzīve. «Kaut gan - tā ir paša izvēle, jo tas nav nekas tāds, ko uzņēmums darbiniekiem pieprasa,» viņa spriež.
Saprast, ka strādāšana ārpus darbalaika var arī nebūt norma, Inesei nācās tad, kad viņa kā Siemens OY Transporta risinājumu nodaļas biznesa administrācijas vadītāja sāka strādāt Somijā. «Latvijā nevarēju iedomāties, ka eju mājās, ja darbs vēl nav padarīts. Bet patiesībā somi šādi nodrošina pietiekami lielu darbavietu skaitu, to, ka darbinieki nāk uz darbu atpūtušies, to, ka redz savus bērnus. Latvijā cilvēki darbu uztver kā gabalu - ja tev tas iedots, tas viss ir jāpadara. Bet Somijā darbu uztver kā plūsmu, kurā tu ik dienu uz noteiktu laiku iekļaujies. Iemācījos to uztvert kā vērtību,» stāsta Inese.
Somijā viņai patika arī tas, ka uzņēmumā strādā dažādu paaudžu cilvēki, tomēr sevi līdz ar darbu citā valstī nācies ļoti lauzt. «Nevar darīt tā, kā darīju - darbs Somijā, bet privātā dzīve Latvijā. To ir grūti izturēt, un māju nav nekur. To man pēc pusotra gada nācās sev atzīt - vai nu es pārvācos uz turieni pavisam un ļaujos iespējām veidot tālāko karjeru starptautiskā mērogā, vai arī atgriežos Latvijā, kur zināju, ka man nebūs darbavietas tajā pašā uzņēmumā.» Inese izlēma atgriezties un nosprieda, ka ir īstais brīdis, lai izmēģinātu bērnības sapņu profesiju - pedagoģiju.
Piedzīvojums ar laiku
Iespējamo misiju (IM) Inese izvēlējās tāpat kā iepriekšējos darbus - ar domu, ka jāsāk no pašiem pamatiem. Iestrādes tomēr jau bija, jo Inese ir pabeigusi Kultūras vēstures skolotāja neklātienes studiju programmu LU. «Es gan aizgāju studēt tās kultūras vēstures dēļ - lai būtu līdzsvars starp to, kas ir darbā, un to, kas ir no ģimenes ielikts,» Inese saka. Viņasprāt, LU apgūtais par skolu ir vairāk teorētiskā bāze, savukārt IM iedevusi ļoti praktisku pieeju, konkrētus, lietojamus paņēmienus, kā darbu skolā organizēt pēc iespējas labāk.
Inese priecājas par ļoti atbalstošo pedagogu kolektīvu skolā, savukārt par pirmajiem iespaidiem darbā ar skolēniem saka: «Pagaidām vēl ir liela taustīšanās. Bet zinu, ka viņi visi ir ļoti forši un viņos visos kūsā enerģija. Lielais izaicinājums ir panākt, lai enerģija tiek ieguldīta pareizajā virzienā.» Inese saviem skolēniem grib iemācīt mācīties pašiem, lai viņi spētu mainīties līdzi mainīgajai pasaulei. «Neuztvert mācības kā neizbēgamu procesu, bet kā vērtību un ko tādu, kura izdošanos vai neizdošanos ietekmē paša attieksme. Gribu arī, lai skolēni spētu izdarīt neatkarīgu sava ceļa izvēli, balstoties uz saviem spriedumiem, nevis citu viedokļiem vai vispārpieņemtiem uzskatiem.»
Inese ar savu jauno skolotājas ampluā ir aizrāvusies. «Lielākais piedzīvojums ir tas, ka es vispār nepamanu, kā paiet laiks, - gan stundās, gan tās plānojot, bieži nepamanu, kā pienāk vakars, nakts.» Tiesa, tas arī nozīmē, ka visi hobiji patlaban nolikti malā. Inese tomēr cer, ka pēc kāda laika būs iemanījusies atrast brīžus arī fotografēšanai, kultūras pasākumiem, grāmatu tulkošanai, - Inese līdz šim no angļu un vācu valodas jau iztulkojusi vairākas mākslas grāmatas un tūrisma ceļvežus.